Vienīgās vēlēšanas Latvijas jaunākajā vēsturē, kuras notika, lai mainītu varu, bija LPSR/LR Augstākās padomes vēlēšanas. Visas pārējās vēlēšanas pēc tam notikušas, lai varu noturētu. Izņēmums acīmredzot nebūs arī 11. Saeimas vēlēšanas.
Jo pagaidām nav redzams, ka valstī būtu politisks spēks, kas gribētu mainīt varu. Un pagaidām nav redzams arī cilvēks vai to grupa, kuri vēlētos radīt partiju, kas mainītu varu par labu citādai, kvalitatīvākai politikai. Pagaidām liekas, ka to nedarīs arī Valdis Zatlers. Kāpēc?
Ja domāt par nākamajām vēlēšanām, tad pat esošajām partijām, bet jo vairāk – iecerēto partiju autoriem, būtu jāsāk just laika deficīts. Taču, lai arī kopš prezidenta paziņojuma 28. maijā pagājis gandrīz mēnesis, jaunas politikas sludinātāju (ieskaitot prezidentu) retorika šajā ziņā nav kļuvusi konstruktīvāka. Iespējams, esmu par daudz un nepamatoti sasapņojies. Tomēr man likās – ja kāds, vai atlaižot Saeimu, vai piesakot jaunu politisku organizāciju, rada laukumu labākai politikai un ja šis pieteikums gūst plašu atsaucību cilvēkos, tad pēc tam būtu jāseko noteiktā intelektuālā, jēdzieniskā, garīgā līmenī uzturētu politisku un organizatorisku notikumu virknei. Taču nu man liekas, ka notikumi un to kvalitāte arvien vairāk ietilpinās ierastajā priekšvēlēšanu populisma gultnē. Lai arī esot «dinamisks» un «rīcības laiks», pagaidām vienīgie, kas Latvijā sevi definē valsts mēroga rīcības līmenī, ir SVF un EK. Pārējais ir vien atdarinošas konvulsijas.
Bet, ja nākamajās vēlēšanās «tikai rīcības cilvēki iegūs tautas simpātijas» (V. Zatlers), tad visām esošām un vēl neesošām partijām it kā jābūt skaidram, ka tās nav projekti daiļrunības konkursam, kura žūrijā ir vēlētāji. Ja partiju mērķis ir vara, tad tās grasās būt varas, pārvaldes instruments. Un tām nevis jāstāsta, par ko tās iestājas vai kā tām kas rādās, bet konkrēti jāinstrumentē šī iestāšanās valsts politikas kategorijās. Kur ir šī instrumentācija, kas vienīgā var liecināt, ir partijām, ir Valdim Zatleram padomā jauna politika pēc būtības vai nav? Mīlīgas akcijas vai atrakcijas dažādos dārzos ir vien propagandas, nevis rīcības stāsts.
Turpinot līdzšinējā garā, var izrādīties pamatotas Raivja Dzintara pārdomas (Neatkarīgā, 17.06.2011.) par to, ka Valdis Zatlers rīkojies vien topošās partijas (vai savas nākamās piederības partijas) reklāmas kampaņas dēļ. Kā nonākt līdz rīcībai, tiražējot vien situācijas aprakstus un saukļus un nesniedzot pat skici konkrētas, tātad – atbildīgas rīcības politikas arhitektūrai.
Kas būtu šī rīcības skice? Konkrēts terminētu pasākumu komplekss, lai padarītu valsti tiesisku. Konkrēti pasākumi, kā pastarpināt valsti no privātām interesēm un tai nevēlamām ārējām ietekmēm. Konkrēti pasākumi, kā nodrošināt parlamenta atbildību. Nemaz nerunājot par valsts labklājības nodrošinājuma konkrētu artikulāciju.
Vai – palūkosim, kādu konkrētu rīcību nosaka Vienotības sauklis: «Nost ar oligarhu varu!» Varētu piekrist tam, ka valstī ir «nedaudzu vara» (oligarhu vara), nevis tautvaldība. Taču arī Vienotība pati (tāpat kā citi Saeimas politiskā biznesa projekti) man šķiet nepārprotama šīs «nedaudzu varas» uzturētāja. Ja tai tagad, tāpat kā savulaik Jaunajam laikam, tīk pašnosaukties par baltu un pūkainu, tad tas ir tikai kampaņas triks, nevis cīņa pret oligarhu varu. Bet, ja tā tomēr grasās būt cīņa, tad Vienotība vēl līdz vēlēšanām paveiks vismaz sekojošo. Pirmkārt, sapratīs, ka oligarhija ir noteiktas varas sistēmas subjekts un ka mūsdienās šī sistēma vairs neturas nacionālajos ietvaros. Jo tad (ja vien vara nav nopirkta) tā būtu regulējama, nomācama ar nacionālās likumdošanas līdzekļiem. Jājautā, vai pie stūres pietiekami ilgi, lai nodrošinātu šajā ziņā pienācīgu nacionālu regulējumu, esošā Vienotības, Valda Dombrovska valdība ir oligarhu nopirkta? Vai arī «nedaudzu vara», varas pirkšana arī Latvijā jāskata plašāk par vietējās teritorijas un vietējā kapitāla ietekmes rāmjiem? Tāpēc, otrkārt, Vienotība līdz vēlēšanām pamatos savu viedokli par oligarhu kapitāla iespaidu Latvijā un tostarp pateiks, kādai daļai no tā ir vārds Ainārs, Andris, Aivars, kādai Džordžs vai Boriss. Treškārt, Vienotība līdz vēlēšanām darīs mums zināmu, ar kādiem pasākumiem tā te garantēs visu saimnieciskās darbības subjektu tiesisko līdztiesību. Ceturtkārt, Vienotība līdz vēlēšanām pateiks mums, ar kādiem instrumentiem tā tiks vaļā no ēnu mehānismiem, kas arvien ved pie kapitāla koncentrācijas. Piektkārt, Vienotībai būs pilnīgi skaidrs, kas jādara, lai kapitāla koncentrācija nenomāc mazo un vidējo biznesu. Sestkārt, Vienotībai būs skaidrs, kā nostiprināt izskaloto vidusslāni (arī to pašu vidējo un mazo biznesu), kas ir bijis galvenais oligarhu kapitāla ietekmes līdzsvarotājs. Bet, kamēr vidusslānis ir neefektīvs, Vienotība pati uzņemsies līdzsvarot zālēdāju un plēsoņu attiecības. Septītkārt, Vienotībai būs priekšlikumi starptautiskajai antimonopolu likumdošanai, kas ierobežotu transnacionālo korporāciju varu. Līdz vēlēšanām Vienotība pateiks mums, kā konkrēti liks šai varai šķēršļus ar nacionāliem instrumentiem. Astotkārt, Vienotībai būs skaidrība par tādiem likumdevēja darbiem, tādu nodokļu politiku (runājot par nopietniem medijiem – arī valsts atbalstu), lai medijos iespējami mazinātu varas iegribu un privātu interešu diktātu. Devītkārt, Vienotība līdz vēlēšanām skaidri definēs savu attieksmi pret «jauno mentalitāti». Jo, lai turētos pret naudas varu, pret indivīda pakļaušanos tai, sabiedrībai nepieciešams stabils morāls pamats. Līdz vēlēšanām Vienotība zinās, kā to dabūt varā un sabiedrībā. Tas te ir vien tas, kas iešaujas prātā, neiedziļinoties.
Bet, ja Vienotībai ir visai nopietni jādomā par kampaņu, tad Valdis Zatlers, kā prātīgi teica Ēriks Stendzenieks, par to var daudz nedomāt. Tā, manuprāt, ir reta izdevība, kad cīņā par varu kāds no konkurentiem var atļauties netērēt sevi amizierim ar pūli, bet apelēt pie sabiedrības ar konkrētu, lietišķu un atbildīgu politiku.