Ir nožēlojami, ka pēc Valda Zatlera paziņojuma gaidāmais referendums par desmitās Saeimas atlaišanu arvien vairāk izvēršas tikai par pilsoņu pašcieņas, bet nemaz – par politisku pārmaiņu problēmu.
Proti – cilvēki savu signālu – Tā turpmāk nevar! – cerams, noraidīs, bet politikā nekādas pārmaiņas nenotiks. Desmitās Saeimas partijas bez izņēmuma patlaban demonstrē, ka ierosinājums atlaist Saeimu to uztverē ir bezjēdzība. Jo nav manāms, ka tās grasītos nākt klajā ar tādu konkrētu politikas instrumentu piedāvājumu, kas darītu kursa maiņas pieteikumu nepārprotamu. Partijas (esošās un diemžēl arī topošās) grasās iztikt ar fizisku pārkombinēšanos un kārtējo grabuļu grabināšanu vēlētāju priekšā. Neviena no tām netaisās uzdot sev jautājumu: «Ja mums nav satura, ko dot pienācīgai valsts politikai, ko mēs lienam pie varas?»
Ar šo gribu tikai atgādināt Jura Bojāra (Neatkarīgā, 27.06.2011.) sacīto: nav jāreformē trīs oligarhi, bet valsts un varas sistēma kopumā. Tas ir līmenis, kādā būtu jāturas partiju piedāvājumam kampaņas laikā. Jāreformē nevis personas, bet oligarhija («nedaudzu vara», naudas vara, tautas stulbināšanas vara). Bet «nedaudzu vara» – šobrīd ir augstākais visu (!) Saeimas partiju praktiskās politikas saprašanas līmenis. To apliecina gan tautsaimnieciskās politikas iespaids uz katra Latvijas cilvēka dzīvesspēju, gan tāds sīkums kā partiju vai frakciju disciplīnas sasaiste ar valsts labumu. Nepārprotama griba atsacīties no tautvaldības deformācijas – tas būtu garīgais uzstādījums, kādā partijām nāktos turēties kampaņas laikā. Ja tā nebūs, tad valsts krīze (varas lēmumi pretrunā ar tautas interesēm un valsts stāvokli) saglabāsies. Turklāt taps vēl skaidrāks, ka partijas pie varas te noved nevis tauta, bet viegli manipulējams un pret kopīgām lietām vienaldzīgs pūlis. Ir lielas cerības, ka «nedaudzu varas» partijām kopā ar pūli atkal izdosies.
Un, ja izdosies un ja topošās partijas atkal būs iecerētas tikai kā treileri politiskās gaļas nogādāšanai Saeimā, nevis valsts politikas apliecinājumam labākā līmenī, un ja nevalstiskās organizācijas turpinās bļaustīties par partijām un interesēm, nevis par nevalstiskajam sektoram no politikas nepieciešamo, tad jācer, ka nākamās Saeimas sasaukuma laikā citu mobilizācijas pakāpi beidzot iegūs demokrātijā iespējamās tautas reakcijas formas.
Pretendentiem uz nākamo Saeimu jāsaprot, ka, turpinot neņemt galvā sabiedrību, tie var kļūt par iznīcināšanas objektiem. Jo bezgalīgi ākstīties nevarēs. Lai cik efektīvs būtu totālas manipulēšanas arsenāls (tostarp – kultūras marginalizācija) labās (mēs) un kreisās (es) smadzeņu puslodes disharmonijas uzturēšanai, lai cik veiksmīgi izdotos mazo cilvēku – viegli vadāmu, ļoti lētu margināļu ražošana, bezgalīgi pastāvēt bez atgriezeniskās saites ar sabiedrību varai neizdosies. Var priecāties par to, cik veiksmīgi politiskajai un ekonomiskajai elitei izdevies pazemināt cilvēku pašnovērtējumu, cik veiksmīgi darbojusies, piemēram, atziņa – «ja tu klausies popšus, tad gatavojies, ka tev nogriezīs algu, izdzīs no mājas, bet tu to visu pacietīsi, jo mazais formāts rada maziņus cilvēciņus, bet mazais cilvēciņš ir lēts un mazprasīgs...» (sk. komponists V. Daškevičs, Communicator, Nr. 1/2, 2011.), bet šis elites prieks nebūs mūžīgs. Minētais autors raksta, ka kultūra rada atgriezeniskās saites kanālus agresijas novadīšanai, bet kultūras marginalizācija to bloķē un uzkrāj. Tas pats šķiet attiecināms arī uz politiku. Ja vara nereaģēs uz tautu, gala rezultātā zaudēs vara.
Pieņemsim, ka sabiedrība gaida no partijām to, ko pati nespēj vai nevēlas darīt. Proti – definēt un uzturēt varai artikulētu politikas pasūtījumu. Iespējams, cerībā, ka šis pasūtījums ir pietiekami skaidri definēts Satversmē. Tomēr būtu ļoti vēlams, lai ļaudis neļaujas no partiju piedāvājuma apstulbināties. Piemēram, ja ir mīļš vārds oligarhija, tad Vienotības paustās muļķības tā izpratnei derēs krietni mazāk nekā, piemēram, Džeka Londona Dzelzs papēža pārlasīšana. Veicot šā teksta atziņās vairākas mūsdienām nepieciešamas korekcijas, principā būs skaidrs, ko prasīt no Latvijas partijām sakarā ar «nedaudzu varas» likvidāciju pēc būtības. Londona aprakstītajā laikā ASV izdevās izvairīties no oligarhijas, pateicoties vidusslānim. Latvijā viens no «nedaudzu varas» panākumiem ir vidusslāņa izskalošana. Lietas būtībai tas neko nemaina. Vien risinājumi, kad pienāks laiks, būs agresīvāki, rafinētāki un nežēlīgāki. Ja vara neizmantos izdevību un nemainīs politiku.