KNAB zemkultūras līmenī publiski izspēlētais intrigantisms, iekšējā koleģialitātes krīze līdz ar pārraugošo vai augstākstāvošo instanču «KNAB problēmas» risinājuma formu, saturu un tempu, manuprāt, padarījuši biroju par teju spilgtāko «administratīvā vājuma» piemēru valstī.
«KNAB problēma» līdz ar nespēju to atrisināt pēc būtības, operatīvi un principiāli, liecina, ka Latvijas administratīvās varas centrā arvien ir vakuums, ka premjerministrs netiek galā ar savu funkciju pārraudzīt un saskaņot izpildvaras institūtu darbu pēc būtības. Savukārt nespēja nodrošināt birojam līdzīgu institūtu vadošo kadru nomaiņu operatīvi, liecina, ka ne Valsts kanceleju, ne ministrijas tāda lieta kā kadru rezerve un to preventīvā selekcija nenodarbina.
Acīmredzot tas tā darīts ar gudru ziņu – lai katra nākamā varas partija, kas nomaina iepriekšējo, dabūtu iespēju aizbāzt vakuumu ar saviem partijiskajiem kadriem. Līdz ar to, izrādās ir iespējams gan hierarhiskais bardaks vienas iestādes (KNAB) ietvaros, gan nestabila hierarhiskā sistēma dažādu iestāžu attiecībās. Tas dara vāju šo iestāžu uzraudzību un kontroli. Rodas šaubas par to, vai pārvaldes institucionālā un hierarhiskā uzbūve te ir pareiza. Šai un vēl citām problēmām pirms desmit gadiem, izklāstīdams valsts pārvaldes likuma koncepciju, pievērsa uzmanību Egils Levits. To darījuši arī citi kvalificēti cilvēki. Bet šo problēmu novēršanas stils ir – gumijas stiepšana.
Pilnīgi iespējams, ka KNAB varas uztverē ir institūts, kurš vai nu nav pārāk nopietni ņemams, vai arī to nevajag padarīt nopietni ņemamu. Tāpēc biroja priekšnieka izvēlei diezgan ar atrakcijām, proti, konkursu, kurā (nolikuma noteiktos ietvaros) var piestaigāt kurš katrs. Selekcijai pēc būtības nav jātērējas. Diezgan ar «caurspīdīgu un atklātu» izrādi. Izrādes rīkotāji var sludināt, ka jaunie izvēles noteikumi izslēdz izvēles politizāciju. Žūrija var veikt atlasi savas saprašanas un savu simpātiju ietvaros. Delna var mesties maitāt kandidātu reputāciju. NVO var novērot. Absolūti demokrātijas svētki.
Pēc kāda laika, kad KNAB kārtējo reizi nespēj nostūrēt pa ceļa vidu, tie visi kopā var vainot «nepilnības izvēles konkursa nolikumā». Un pieteikt grozījumus KNAB likumā. Kārtējo reizi definēt «skaidrus kritērijus». Teikt, ka līdz šim nebija iespējams kandidātus savstarpēji samērot, strīdēties, vai biroja vadītājam obligāta juridiskā izglītība vai nav, diskutēt, kas tam labāks – piederība profesionālai kastai (operatīvā un izmeklēšanas darba pieredze) vai piederība nomenklatūrai (pieredze vadošā amatā valsts pārvaldē)... Konkursi ir laba lieta. Perfekti nolikumi un reglamenti ir zelta vērti. Taču, lai cik labi tie būtu, plutokrātijas situācijā rezultāts būs plutokrātisks, kleptokrātijas situācijā – kleptokrātisks, korporatīvas varas situācijā – korporatīvs...
Teju izsludināts kārtējais konkurss uz biroja vadītāja vietu. Pagaidām neredzu nekādas pazīmes, ka vide, kurā notiks izvēle, būtu gribējusi mainīties. Bezmaz gadu oficiālās mutes skaļi un publiski cepās par to, cik KNAB darbība nobremzēta, cik tam grūti zem Vilnīša. Taču tās nez kāpēc bija kūtras situāciju operatīvi definēt un labot. It kā KNAB biogrāfija ir jau pietiekami bieza, lai Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai būtu skaidri redzami biroja trūkumi un to iemesli. Taču jauna biroja vadītāja konkurss tiek izsludināts, kad Normundu Vilnīti kā biroja vadītāju publikas vairākums jau paspējis aizmirst. Un ij tad Saeimas komisija vēl nav tikusi galā ar jauno izraudzīšanas kārtību. Saeima nav to akceptējusi. Tā ir stiepusi gumiju.
Šķiet skaidrs, ka ij konkursa nosacījumi, ij tā izsludināšanas laiks saistīti ne tik daudz ar rūpēm par KNAB profesionālo perfektumu, cik rēķinoties ar iespējamajām politiskās konjunktūras izmaiņām. Nav iemesla cerēt uz labāku iznākumu, jo nav novērsti izvēli maitājošie pamatcēloņi. Pirmkārt – nav fiksēta pienācīga un konkrēta hierarhiskā visu saistīto institūtu atbildība par KNAB rezultativitāti. Otrkārt – pat pieņemot, ka vadītāja izvēles procedūra tiks depolitizēta, nav skaidru nosacījumu, kas nelaidīs partiju intereses KNAB tuvumā un kontrolēs biroju tik stingri, ka tam pāries griba redzēt vai neredzēt vainīgos atkarībā no to politiskās piederības. Bet, ja pārraugi izvēlas jēru klusēšanu, tad paņēmieni, kādus nodemonstrēja KNAB, ir gana labi, lai tiktu vaļā no jebkura – laba vai slikta – vadītāja. Ja no KNAB vadītāja tiek prasīta nevainojama reputācija, tad viņam jārēķinās ar to, ka viņa darbības vides reputācija gan šaurākā (biroja), gan plašākā (pakārtotības konteksta) izpratnē ir padarīta apšaubāma. Un šīs šaubas neviens netaisās aizvākt.