Latvija līdz šim bijusi līdzīga Krievijai. Tām abām valsts būve šķitusi sekundāra lieta. Krievija valsts būves vietā galvenokārt nodarbojas ar trubas sūkāšanu. Savukārt Latvija valsts būves vietā galvenokārt nodarbojas ar valsts resursu fragmentāciju, izgaiņāšanu un izsūkāšanu.
Divdesmit gados Latvijā izaugusi ne tikai politiķu ģenerācija, kura cer, ka, tikušai pie varas, tai nekas nebūs jāpārvalda pēc būtības. Latvijā izveidojusies arī vēlētāju ģenerācija, kuras sociālais «es» apzināti ļauj dabūt varu tipiem, kas savu mandātu uztver tikai kā atļauju uzturēties Saeimā un izmantot to. Valsts būve Latvijā ir sekundāra lieta gan politiķu, gan arī vēlētāju pamatmasai.
Ne politiķi ir paraugs sabiedrībai, ne arī sabiedrībā ir pietiekami spēcīgs cilvēku slānis, kas spētu uzturēt valsts mērogu kā politiķiem noteicošo. Ciktāl runājam par politiķiem, tiktāl arī Latvijā acīmredzot dažādu grupu ietekmju zonu sadale ir tik trausla būšana, ka pārmaiņas, ietekmju valstiskošana tām šķiet nāves drauds, visa savtīgā gals. Tāpēc ietekmes še darbojas nevis caur valsti un tās uzplaukumu, bet savrup no tā. Tāpēc cīņa par ietekmju pārdali Latvijā saglabā korporatīvo mērogu un līdz valstiskajam netiek. Arī 11. Saeimas koalīcijas veidošanu pagaidām, manuprāt, nosaka partiju bailes zaudēt līdzsvaru starp valsts izmantošanu un valsts būvi. Līdzsvaru starp nepieciešamību atstrādāt partiju uzturēšanai dotos līdzekļus un pienākumu kalpot valstij. Tomēr politiķiem jāizvēlas – valsts kā sile vai valsts kā valsts.
Pilsoņu kopums te pagaidām spējis būt vien varas legalizētājs, bet ne tās kvalitātes noteicējs. Tas nespēj, piemēram, traucēt politiķu pārorientāciju no cīņas ar «konkrēto ļaunumu» uz cīņu ar izdomātu vai pieņēmumos balstītu ļaunumu. Vēlētāju masai diezgan, ja gribošie politiķi tai samaksā ar uztveres stereotipiem, klišejām, tenkām, skeletiem skapī, panākumu mitoloģiju... Panākumi valsts būvē un tautsaimniecībā nav nedz ievēlēšanas, nedz arī plusošanas vai mīnusošanas kritērijs. Patīkama viduvējība – tas ir kritērijs. Gan politikā, gan vēlētāju vidē emocionālā argumentācija valda pār lietišķo, loģisko, saprātīgo... Bet pateicīgie politiķi, redzēdami, cik nekvalitatīvi vēlētāji izmanto brīvību, nekavējas tos cita starpā apgādāt, piemēram, ar K. Popera definēto «brīvības paradoksu». Proti – Latvijā ne tikai likvidēta vājo, sociāli neaizsargāto brīvība, bet tikusi ierobežota arī šo slāņu vienlīdzība likuma priekšā (šiem slāņiem rocības dēļ atsevišķos gadījumos bijis neiespējami, bet visumā – daudz grūtāk realizēt savas tiesības uz izglītību, veselības aprūpi, sociālo pašcieņu... nekā citiem). Pēdējos gados «brīvības paradokss» kļuvis īpaši izteikts.
Sarkanās līnijas tikušas un tiek vilktas ne jau starp valsti un korupciju (nabadzību, zagšanu...), bet, piemēram, starp valsti un oligarhiem. Tādā garā tieši norādīts, ka cīņa notiek nevis par labāku valsti, bet tikai par ietekmju uz varu iekšēju pārdali. Runājot par oligarhu ietekmi, galvenais nav vis vārds «oligarhs», bet gan tas vājinieku vairākums Saeimā, kurš šo ietekmi legalizējis. Sarkanās līnijas tikušas vilktas ne jau starp vienotu un sašķeltu sabiedrību, starp kultūru un garīgu vai sociālu pagrimumu, bet starp «savējiem» un «svešajiem», starp latviešiem un krieviem, starp tiem, kas adaptējušies neoliberālismā, un tiem, kas nav... Lai arī, piemēram, latviešu un krievu attiecību dilemmai visos aspektos un valstij izdevīgā veidā vajadzēja tikt atrisinātai pirmajos gados pēc atmodas.
It kā visi pilsoņi Latvijā ir vienvērtīgi un pieder pie valsts. Viņu izvēle jebkurā variantā ir respektējama. Taču, pat dalot politiskās lomas, te daļa pilsoņu netiešā runā tiek definēti kā tautas ienaidnieki. Arī dalot ministru krēslus, partejiskums te līdz šim pilnībā nomācis valstiskumu. Te vienlaikus var runāt par integrāciju un veicināt lielas ļaužu masas atsvešinātību. Te vienlaikus var atļauties teikt (!) – «Latvijai vajadzīgi visi tās cilvēki», bet turēt lielu masu par valsts balastu. Te pierasts uzsvērt diskomfortu, ko radot krievvalodīgie, nepilsoņi. Taču šis diskomforts varen labi kalpojis «latviešu» partijām par galveno politisko kurināmo. Un šā kurināmā pastāvēšanu noteicis nevis pats kurināmais kā dotums, bet Latvijas vairākuma politika.
Kas tai traucēja deviņdesmito gadu sākumā parūpēties, lai «latviešu» un «krievu» partiju veidošana te nav vienīgais partiju tapšanas princips? Kas traucēja tad iedibināt nevis šļupstēšanu par etnocentrisku valsti, bet skaidri un gaiši uzņemt kursu uz to? Kas traucēja izšķirties par nepilsoņu problēmas risinājumu, nevis divdomīgi, gļēvi un divkosīgi klusēt par to? Tad vajadzēja pieņemt likumus, kas nosaka terminētus ierobežojumus un liegumus ar veco režīmu varas līmenī saistītiem cilvēkiem, lai šie cilvēki skaidri zina, kad jaunā valsts tos akceptēs kā līdztiesīgus. Tad vajadzēja nevis taisīt no okupācijas politisku grabuli, bet pieņemt saistošu valsts līmeņa dokumentu par okupācijas seku pārvarēšanu.
Tolaik par to visu tika braši muldēts, taču neviena, pat visradikālākā organizācija nevīžoja piedāvāt valstij ar šīm lietām saistītu mērķtiecīgu un reālu politiku. Acīmredzot tas netika darīts tāpēc, lai valsts būves vietā būtu par ko bezgalīgi muldēt un vaimanāt. Tomēr, ja tiek uzskatīts, ka valstī arvien ir okupanti, ja atkal «krievi smeļas mutē», tad arī šodien kultūras ministrei vai Nacionālajai apvienībai jāpastāv nevis smieklīgā aptuvenībā un kaktu izlēcienos, bet jāpiedāvā Saeimai pienācīgi motivēts attiecīgs likumprojekts, kas definē okupantus šodien un skaidri nosaka, kas ar tiem darāms. Tā vismaz būs rīcība.
Toties, ja kāds tagad politikā aktualizē okupāciju, čekas maisus, darbošanos orgānos vai vēl ko tamlīdzīgu nevis kā vēstures vai biogrāfijas faktu, bet kā sarkanu lupatu, tad, manuprāt, mums darīšana ar politiskās nabagmājas pārstāvi, kurš divdesmit gados, veidodams varas vairākumu, nav spējis tikt galā ne ar krieviem, ne arī uzkrāt tautā jaunu vēstu ri, kas gandarī iepriekšē jās bailes un ciešanas. Man ieilguši, iepuvuši un turklāt divkosīgi, no pa audzes uz paaudzi pārnesami noklusēšanas vai naida projekti šķiet bezperspektīvi. Tie bijuši labi baiļu uzturēšanai latviešos, bet, ko labu tie latviešiem devuši, lāgā neredzu. Savukārt 11. Saeimas vēlēšanu rezultāti man liecina, ka līdzšinējo liekulī bu politikā, kas skar kopienu attiecības, piekopt vairs nevarēs. Spekulācijas un divdomība šajā politikā, politkorektuma izplatīšana pa parādes durvīm, rīdī šanas – pa sētas durvīm būs jāpārtrauc. Izveidotā koalīcija apliecinās vai nu kursu uz konfrontāciju, vai arī kursu uz visas Latvijas sabiedrības iesaistīša nu valsts politikā. Tiesa, pēdējais draud līdzšinējai skaldītāju politikai ar atraušanu no siles un pievēršanu valstij.