Nodokļu maksātāji nemaksā naudu ārstu un slimnīcu uzturēšanai. Tie maksā naudu, lai tauta izārstētos. Vismaz – lai tautas veselības līmenis nepazeminātos. Ja tā nenotiek, nodokļu maksātāji uztur profesionālus nespējniekus (kā kopumu) un šo nespējnieku stutētu veselības politiku.
Policisti nesaņem nodokļu naudu par mundiera nēsāšanu, bet par to, ka noziedzība rūk un valstī ir stabila kārtība. Ja šajās un citās jomās notiek pretējais, ja vara nodarbojas tikai ar sava «kantorīša» pabarošanu, nevis valsts politiku, tad šāda vara tērē nodokļu maksātāju naudu nelietīgi.
Savukārt, ja nodokļu nemaksāšana no izņēmuma gadījumiem paceļas sociālekonomiskas problēmas līmenī, ja uzņēmējiem izdevīgāk pārcelties ēnu ekonomikā un maksāt algas aploksnēs, arī tad šīs problēmas pamatcēlonis meklējams varas kvalitātē. Tāpat, ja sociāli nozīmīgas cilvēku masas ieņēmumu līmenis ļauj pabarot bērnus šodien un tikai sapņot par kaut ko vairāk un vēl (pensiju uzkrājumi, izdevumi veselības profilaksei...), tad šāda izvēle pamatā nav norakstāma uz slaistiem un parazītiem tautā, bet uz parazītiem un izspiedējiem varā.
Manā uztverē jaunās valdības ministri Ķīlis, Viņķele un Circene jau paspējuši nākt klajā ar idejām, kuras liecina vai nu par šo ministru kāri uzdot varas vajadzības par valsts vajadzībām, vai arī apliecina sajēgas trūkumu par lielas sabiedrības daļas sociālo stāvokli, iespējām un darbības motīviem. Lai arī tikt par šiem motīviem skaidrībā, šobrīd jau var, pat «neejot tautā». Pietiek daudzmaz sistēmanalītiskā līmenī novērtēt pieejamos oficiālos datus. Bet, ja to negribas, tad diezgan lasīt tikai avīžu virsrakstus, kas vainagojuši ne žurnālistu pieņēmumus, bet speciālistu viedokļu apkopojumus. Piemēram, laikā, kad Ingrīda Circene bija vai nu ministre, vai deputāte, avīzes rakstīja: Ārstēs to, ko varēs atļauties; Pacientiem liedz medicīnisko aprūpi mājās; Plānveida veselības aprūpes nav; Kāpēc Latvijā nedarbojas palīdzības sistēma hroniski slimajiem?; Vieni mīnusi veselības indeksā (ECHI); Sirds slimnieki mirst, nesagaidījuši operāciju; Ārstniecībā var nākties atraidīt piekto daļu pacientu u.tml. līdz bezgalībai.
Arī Ingrīdai Circenei, tāpat kā veselības ministriem pirms un pēc viņas, patika runāt par «sistēmas» nepieciešamību nozarē. Taču arī jaunās valdības deklarācija manā uztverē neatklāj ne ministriju noteikto prioritāšu kontekstu «sistēmā», ne arī sistēmisko efektu, ko garantē valdība ar šo deklarāciju. Viens pieņēmums, kas no tā izriet ir – starp «sistēmas» birokrātiju un tās politisko vadību valda stabils pamiers. Neviens no jaunās valdības ministriem netaisās lauzt kaklu, to reformēdams. Tāpēc medicīnā, kultūrā, izglītībā, sociālajā jomā... nav gaidāma vis reformēšana, kas beidzot nestu pozitīvu motivācijas maiņu pacientiem, skolēniem, studentiem, orķestrantiem, nabagiem..., bet gan nodokļu maksātāju naudas kārtējā tērēšana kārtējai «reformai». Imitācijai. Tāpēc ministri sacenšas vien bezsistēmiskā izdomā.
Ingrīda Circene atkal ministre. Pēc iepriekšējās reizes viņa rakstīja: «Laika posms, kad vadīju veselības nozari, bija ļoti īss, bet pietiekams, lai apzinātu gadiem milzušās problēmas un uzsāktu to nesaudzīgu risināšanu.» (Diena, 19.05.2004.) Vēlākās viņas publikācijas un intervijas satur pietiekami plašu veicamā un neveiktā uzskaitījumu, lai, definējot trijos gados darāmo, iztiktu bez eklektiskas grābstīšanās. Taču pagaidām Circenes pienesums ir vecā 2003. gada dziesma: tiem, kas nav nomaksājuši nodokļus, veselības aprūpe netiek sniegta. Ar to viņa auklējās arī kā JL deputāte. Tika runāts, ka mums šādu veselības sistēmas klientu varētu būt ap 200 000. Šie maitas neienesot valsts kasē ap 56 miljonus latu. Taču, ciktāl runa ir par veselības aizsardzību, tiktāl Ingrīdai Circenei pietiekami sakarīgi savulaik atbildēja Baiba Rozentāle. Proti (sk. NRA, 16.01.2010.) – ar nodokļu iekasēšanu jānodarbojas nodokļu inspekcijai, un turklāt veselības aprūpes saistīšana ar nodokļu nomaksu pretnostatītu ārstus un pacientus.
Bet tomēr... Tā kā «profesija prasa no ikviena ārsta godīgumu pret pacientu» (Latvijas ārstu ētikas kodekss), varbūt ministre ar šo ideju vispirms domāja to, ka pašā nozarē nodokļi tiks iekasēti no visiem medicīnas personāla ienākumiem, ka visi maksājumi būs legāli, ka neviens pats bez maksas neiedomāsies privāti izmantot valsts tehnoloģijas utt. Tātad – līdz idejas ieviešanai vispārējā praksē izspiešana no valsts medicīnas (sākot ar sanitāru, beidzot ar ārstu līmeni) būs izskausta. Jo, kamēr nozarē izspiešana pastāv kā sērga, tikmēr «dāvanas» manā uztverē nav dāvanas, bet kukulis. Lai arī dāvanu legalizācijai visādu samocītu shēmu vietā tik vien vajag kā morālu vidi. Bet, ja dakteri paši nevēlas savu vidi tādu turēt, tad lai saņem tādu publisko vērtējumu, kādu to nosaka izspiedēji. Diemžēl ārsti kā kopums vairs nav turami svēto kārtā arī subjektīvu iemeslu dēļ.
Savukārt viens no galvenajiem objektīvajiem medicīnas degradētājiem, kas nenoliedzami ietekmējis arī «cilvēcisko faktoru», bijis nozares vadības ideoloģizācija. Turklāt birokratizētā izpildījumā. Būdama ministre, Ingrīda Circene uzskaitīja darāmo un solīja (Diena, 4.12.2003.): «Mēs atrisināsim visus šos jautājumus. Tas nenotiks ne mēneša, ne gada laikā – ar to jārēķinās. Taču veselības aprūpes sistēma tiks savesta kārtībā.» Var jautāt: «Kāpēc tas nav izdarīts?» Ministre var atbildēt: «Pārlieku ātri nāca cits ministrs. No citas partijas.» Tad es varu teikt: «Ja viņš jūsu ieceres neuzskatīja par stulbām, tad man kā pacientam gar šo lietas pusi nav nekādas daļas. Bet, ja jūs nespējat vienoties par pēctecību, tad pārnesat uz profesiju savus politiskos mikrobus un ar savām pretrunām inficējat nozari. Un allaž izlīdzaties, bez pietiekami skaidra ekonomiska efekta aprēķina norādot uz kādu iespējamu mikroekonomiju, kamēr makrolīmenis (tautas veselības stāvoklis) liecina, ka līdz šim esat tērējuši nodokļu naudu pamatā bezjēdzīgi.