Tautā esot pieprasījums pēc atklātiem balsojumiem. Tādēļ virkne amatpersonu, ko līdz šim vēlēja slēgti, jāvēlē atklāti. Manuprāt, pirms apmierināt šādu pieprasījumu, tas pienācīgi jāpamato.
Turklāt, lai atklāti balsojumi būtu efektīvi, manuprāt, principiāli jānovērtē arī tas, cik atbilstoši demokrātiskai iekārtai Latvijā oficiāli tiek lietoti vārdi «slepens» un «slēgts» pilnā to izmantošanas spektrā (slepeni līgumi, kas skar katru cilvēku valstī; slēgtas valdības sēdes, kurās tiek lemts par lietām, kurām jāatrodas nerimtā sabiedrības kontrolē; slēgta tiesvedība, gadījumos kad tai nav nekāda sakara ar lietas saturu, bet tikai ar lēmēju vēlmi slēpt tādas vai citādas interpretācijas motīvus...). Nepieciešama adekvāta un pilnīga šo jēdzienu lietojuma revīzija. Tad arī redzēsim, cik lielā mērā vara alkst atklātības, cik lielā mērā vēlas ierobežot slēgtos balsojumus, lai vēl vairāk pastarpinātu deputātus no viņu sirdsapziņas un tā nostiprinātu izļurušo partiju disciplīnu. Taču pagaidām pat tie juristi (I. Čepāne, A. Judins...), kuri aizstāv šo atklātības projektu , ir tikai apgalvojuši, bet nav kvalificēti pamatojuši, kāpēc no slēgtas balsošanas vairāk ļaunuma nekā labuma.
Kamēr neredzu argumentāciju, tikmēr man šķiet, ka šīs kārtējās atklātības alkas ir tikai kārtējā kampaņa. Jo tā neprasa mainīt politikas praksi, lai arī runā tai pretī. Pirmkārt, kāpēc gan sabiedrībai, kura tā pieprasa atklātību vai drīzāk atkailinātību visās lietās, sākot ar ķermeni un beidzot ar politiku, nepieprasīt atklātas vispārējās vēlēšanas. Te, lūk, es redzu zināmu labumu no personalizēta rezultāta, kuru pats vēlētājs var kontrolēt. Taču – vai valsts garantē, ka cilvēka atklāta izvēle neradīs it nekādas sekas viņa dzīvē un darbā? Arī tad, ja šis cilvēks ir, teiksim, valsts amatpersona, valsts sektora vai pašvaldības darbinieks, militārists..., kurš balsojis pret kādu no tur vai šur valdošās koalīcijas partiju. Manuprāt, vara tādu garantiju dot nespēj. Cilvēks te nav pasargāts no spiediena savas politiskās izvēles dēļ, un sabiedrība pati sev negribēs to, ko grib no Saeimas balsojumiem.
Taču, otrkārt, kur gan vieglāk nekā pašā Saeimā apliecināt, ka atklātība kā princips Latvijā nozīmē tiesību garantiju. To derētu apliecināt nevis apgalvojumu, bet zināšanas līmenī. Vai Saeima apņemas garantēt, ka deputāta atklātā balsojuma vienīgais soģis ir viņa sirdsapziņa? Ka šo deputātu varbūt gan piemeklēs šāda vai tāda attieksme, bet nekāds spiediens viņu ne no koalīcijas, ne no viņa partijas puses neskars. Ja ir atklāts balsojums, partijas disciplīnai un koalīcijas vēlmēm jātur mute. Jo pret deputāta misiju tās, manuprāt, ir sekundāras lietas. Primāra ir suverēna, tātad – valsts pārstāvība. Ja Saeima šādai lietu uztverei piekrīt, tad slēgts balsojums tiešām var būt demokrātiskas gribas izpausmes bremze.
Bet, treškārt, slēgts balsojums, kura praksei jaunāko laiku vēsturē vēl nav 150 gadu, parādījās kā iespēja tikt galā ar savu sirdsapziņu bez ārēja iespaida. Iebildes tolaik bija visdažādākās. Taču sevišķi pretojās politikas uzpircēji. Kas tagad ir mainījies? Vai sabiedrība kļuvusi pilsoniskāka, atvērtāka? Varbūt, taču vai Latvijas partijas to dara vēl pilsoniskāku, vēl atvērtāku, vai šīs partijas ir brīvas no «netīrām» tehnoloģijām? «Kopējās intereses pilnīgi gaist vai tiek turētas privātu tieksmju izdaiļošanai. Visa uzmanība tiek veltīta tam, lai pieveiktu pretinieku un ieņemtu tā vietu. Partiju gars aptver visu politisko darbību no augšas līdz apakšai Viss tiek pakļauts partiju mērķiem, galējos gadījumos – privātām interesēm.» (B. Čičerins, Valsts zinātnes kurss, 1898.) Kas ir mainījies? Ja partijas pamatu neveido pārliecības cilvēki, ja tās ir politiski uzņēmumi, tad tajās allaž atradīsies pērkami ļaudis. Protams, te ir dilemma: kas ir pērkamāks – partijas vai to biedri? Taču acīmredzot rindu samaitātība partijās ir sasniegusi tādu pakāpi, ka pat partijas biedru – deputātu uzticamība ir apšaubāma. Un šis «atklātības» projekts Saeimā, manuprāt, parādās ne jau tādēļ, lai vairotu demokrātiju, bet tādēļ, lai regulētu partiju iekšējās problēmas, kuras bija jāregulē mājās. Lai vienotības, uzticības trūkumu frakcijās kaut cik kompensētu ar maksimāli iespējamu biedru (deputātu) politiskās darbības uzraudzību. Bet, ja viss būtu normāli, tad slēgtie balsojumi būtu paturami saistībā ar tām amatpersonām, kurām jābūt maksimāli distancētām no partejiskuma un politizācijas.