Līdzko Grieķija ierunājās par referendumu, Eiropas priekšnieki atņirdzās. Kāpēc? Visi taču zināja, ka bijušais Grieķijas premjers Papandreu pieķēries tiešajai demokrātijai. 2009. gadā viņš gribēja referendumu par Lisabonas līgumu.
2010. gadā izmantoja vietējās vēlēšanas plebiscītam par valdības ekonomijas programmu. Bet varbūt altruistiskie Eiropas priekšnieki baidījās – grieķi tiktāl iestiguši savā šī brīža tuvredzīgajā patēriņā, ka nespēj novērtēt Eiropas priekšnieku nesavtīgos, tālredzīgos palīdzības piedāvājumus un noteikti darīs sev ļaunu? Varbūt Eiropas priekšnieki teicās esam šokā no raizēm par grieķu nacionālo pašapziņu, Grieķijas labklājību? Vai varbūt tiem bija svarīga Grieķijas valsts? Ja tā, kāpēc tiem likās bīstama Grieķijas tautas griba? Kāpēc tauta un valsts šo priekšnieku apziņā pēkšņi kļuva kabatas formāta suvenīri, kuriem jābūt aktuāliem tikai tad, kad Eiropas priekšniekiem tas liekas svarīgi? «Dot tautai vārdu – tas allaž ir taisnīgi, taču visu eirozonas valstu solidaritāte nevar īstenoties bez tā, ka ikviens ir ar mieru pielikt nepieciešamās pūles. (..) Septiņ-padsmit eirozonas locekļu plāns ir vienīgais Grieķijas parāda problēmas risinājuma ceļš,» liekuļoja Nikolā Sarkozī. Bet šo ceļu taču var skaidrot. Labumu, ja tāds ir, var definēt katram acīmredzamā, saprotamā veidā. Vai varbūt šie priekšnieki iedomājas sevi tik lielus esam, ka var aizstāt ar sevi tautas un to gribu? Kāpēc un kā vārdā tautas un valstis arvien vairāk tiek iznestas ārpus ES darījumu iekavām un pārstāj būt šo darījumu noteicējas pat tad, ja tie attiecas uz konkrētu tautu vai valsti?
Medijus tagad apceļo stāsts par to, kā amerikāņi masveidā pirka mājas par hipotēku, lai arī tiem nebija nekādu iespēju to segt. Kāpēc amerikāņi tā darīja? Tāpēc, ka bankas viņus uzstājīgi pārliecināja par to, ka parādu nekad nevajadzēs dzēst, ka varēs bezgalīgi pārkreditēties, jo mājokļu cenas tikai augs. Šis pats piemērs der, lai arī saistībā ar Grieķiju jautātu – kas īsti rada «burbuļus» un «bedres»? Parādnieki vai kreditori? Un kas ir labuma guvējs?
«Grieķija jau daudzus gadus dzīvo uz naudas rēķina, kuru valsts aizņemas. Pirms iestāšanās eirozonā valstij bija iekšējā rūpniecība, bija drahma, kura pastāvīgi devalvējās, un iekšējā rūpniecība bija konkurētspējīga. Grieķija ražoja pieprasītas tautas patēriņa preces. Pēc 2002. gada viss mainījās. Kad Grieķija iestājās eirozonā, grieķi algu saņēma eiro. Papildus nauda radās tad, kad kredītus izsniedza eiro. Rezultātā iedzīvotāji atteicās no iekšējās produkcijas par labu plašam patēriņam no vadošajām ES valstīm. Tas faktiski apturēja vietējo rūpniecību. Ja valsts tagad izies no eirozonas un atgriezīsies pie drahmas, tas nozīmēs kolapsu, jo preču, kas segtu drahmu, nav. Bet, lai reanimētu vietējo rūpniecību, vajag milzu investīcijas» (M. Hazins). Šāds raksturojums liecina, ka Grieķija eirozonā kļuvusi par «slikto» valsti, kura tik tērē un tērē, lai labumu gūtu citi. Sačakarēta valsts, kurai nelīdzēs pat tas, ka puse parāda tiek atlaista. Jo arī ar atlikušajiem 50% Grieķija, kā teic virkne ekspertu, nespēs tikt galā. Vai atbildība par to pienākas tikai grieķiem?
Pasaules bankas prezidents salīdzināja referenduma ideju ar spēles kauliņu mētāšanu un teica, ka tas «pastiprinās nenoteiktību finanšu tirgos», Reitingu aģentūra Fitch vēstīja, ka referendums ir «drauds Grieķijas stabilitātei», un piebilda, ka referenduma iznākums var radīt ķēdes reakciju eirozonas ekonomikā un būtiskus zaudējumus finanšu organizācijām. Savukārt citi teica, ka «bankas un valstis, kuras kreditēja Grieķiju, šodien pirmām kārtām rūpējas par to, lai dzēstu (vai, kā viņi saka, rekapitalizētu) tos zaudējumus, kas saistīti ar Grieķijas parādu». (A. Rajevskis). Jautājums – kas faktiski tiek glābts? Grieķija vai eiro, Grieķija vai finanšu organizāciju, banku karteļu stabilitāte un iespējas pelnīties?
Jo ārējā palīdzība paredz tālāku suverenitātes ierobežošanu, direktīvus kontroles pasākumus, ārējas sankcijas un dzīves līmeņa krišanu. Taču tauta tiklab Grieķijā, cik Latvijā gribētu dzīvi bez nabadzības. Bet priekšnieki runā ar tautām par parādu apjomiem, biržas kursiem, starptautisko aģentūru reitingiem... Valodā, kas saprotama finanšu tirgus spēlētājiem, nevis vienkāršiem ļaudīm. Skaidrs, kam adresētas šīs valodas. Tautas «mūsu līderiem vajadzīgas, lai glābtu «viņu» Eiropu (to pierāda uzstājīgā franču–vācu dueta palīdzība Grieķijai pret tās gribu) un līdz ar to savu varu» (K. Irri, Agora Vox, 8.11.2011.). Plaisa starp to, ko grib tautas, un to, ko grib Eiropas priekšnieki, palielināsies.
Četrpadsmitajā oktobrī Z. Bžezinskis Normandijā saņēma A. Tokvila prēmiju un teica: «Sociāli un ekonomiski pasaule ir pārvērtusies par vienu spēļu laukumu, kurā arvien vairāk dominē trīs dinamiskas realitātes: globalizācija, internetizācija un deregulācija. Finanšu sfēra kļuvusi pamatā spekulatīva, nesaistīta ar tehnoloģiskām inovācijām un jaunām darba formām. Tā guvusi iespēju acumirklī radīt bezprecedenta apjoma bagātību. Investīcijas, darbaspēka pārvietošanos starptautiskajā arēnā pārsvarā nosaka merkantils egoisms, nevis nacionālas intereses.» Stipri šaubos, vai merkantila egoisma noteiktas rīcības nolūks ir glābt kādu valsti.
Ko nes vējš no Eiropas priekšnieku rosības? To, ka demokrātija un valstu suverenitāte viņu praksē nav primāras vērtības. To, ka Eiropas priekšniekiem nav laba pretkrīzes scenārija Eiropas Savienībai kā tautu un valstu kopumam. To, ka viņi vēlas, lai valstis uztver ekonomisko darvinismu kā galveno Rietumu vērtību. To, ka populārs top valūtas ierocis nepanesamu parādu izskatā. To, ka minētais ierocis nav domāts, lai vienotu vai glābtu ES valstis, bet lai gādātu uzvaras un ienākumus tiem, kam garākais ekonomiskais zobens. To, ka sākas ilgs sociālo pro-testu laikmets. To, ka vēsture var atkārtoties un naudas, banku karteļu, mondiālo lēmumu pieņēmēju glābšanas interesēs var tikt sarīkots kārtējais lielais slaktiņš. To, ka valstu robežas kļūst blāvākas un Eiropai var ievajadzēties jaunu kartogrāfu...