Pensija – pirmsnāves prēmija?

Ja esošajai valsts pensiju sistēmai draud defolts, bet Latvijas politiķi nespēj nodrošināt pensijas vecuma paaugstināšanai pozitīvus argumentus (dzīves ilguma, reālas darbaspējas vecuma pastāvīgs pieaugums, vecāko paaudžu veselības ainas uzlabošanās, stabils padzīvojušu cilvēku pieprasījums darba tirgū...), tad skaidrs, kāpēc tā tiek sludināta kā nenovēršamība, kas jāpieņem bez diskusijām – mēs to ieviesīsim, un jūs to norīsiet.

Tas nozīmē, ka LM neuztver šo soli kā konsekventas labklājības politikas noteiktu rezultātu, bet tikai kā fiskālu līdzekli, kurš ļaus valstij tuvināt cilvēka pensionēšanās datumu viņa nāves stundai. Jo it nekas cits netiek aplūkots, kā vien iespējamais ietaupījums no tā, ka cilvēks saņems pensiju par tik un tik gadiem mazāk nekā līdz šim. Paradoksāli – jau kuro reizi politiķi te bīda šo ideju, bet, šķiet, ne reizi publiski nav teikts pat tas, ka, palielinoties pensionēšanās vecumam, pensiju apjomam ir jāpalielinās (ilgāks laiks darbā, lielāki sociālie uzkrājumi u.tml.). Acīmredzot nav ticis konkrēti apsvērts, kā tad īsti pensionēšanās vecuma paaugstināšanās ietekmēs koeficientu, kuru nosaka vidējās algas un vidējās pensijas samērs. Vai šis solis ļaus iztikt bez deficīta pensiju sistēmā? Arī tad, kad tika lemts par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu līdz 62 gadiem, netika atklāts, kā šis solis ietekmēs – no vienas puses – valsts darba laika fondu, no otras – kāds Latvijā ir reālais vidējais vecums, kuru sasniedzot darbaspējas uzskatāmas par izsmeltām. Proti – nebija skaidrs, vai valsts grasās stimulēt ekonomiku vai mirstību. Tāpat nav nolasāms, ka lēmums par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu savulaik tika pieņemts vai atkal grasās tikt pieņemts kontekstā ar domām par darba ražīgumu vai inovatīvo ekonomiku. Proti, apsvērts ne resora, bet tautsaimnieciskā līmenī. Skaidrs taču, ka pensiju vecuma paaugstināšana pati par sevi Latvijas situācijā nespēs nodrošināt sabiedrības vajadzības. Taču idejas autori nevīžo izmantot pat tos argumentus, kuri runā tiem par labu. Piemēram, dzīves ilgumu te ietekmē gan žūpošana, gan avārijas, gan bērnu mirstība... Bet, ja ņemt tikai ar konkrēto ideju saistīto cilvēku kopumu, tad ainai it kā vajadzētu būt labākai. Protams, bez pilnvērtīga idejas pamatojuma ir vieglāk uzdot pensionēšanās vecuma celšanu par ekonomisku nenovēršamību un nerūpēties par pozitīvu apstākļu radīšanu šai idejai. Pagaidām es secinu, ka ideja nav profesionāli sagatavota. Vara cer taupīt, kā smejies, no abām pusēm – ij palielinot pensionēšanās vecumu, ij stimulējot mirstību.

Un tomēr – valstīs (Japāna, Krievija, Francija, Igaunija...), kuras savulaik paaugstinājušas pensionēšanās vecumu vai vēl grasās to darīt, bijis pietiekami daudz amatpersonu un speciālistu, kuri uzsvēruši, ka šo soli nedrīkst spert aumaļām, ar lēcienu. Tam nepieciešams atbilstošs sociālpolitisks un sociālekonomisks konteksts. Arī Latvijas runasvīriem jānodrošina šī ideja ar atbilstošu politiku līdz idejas palaišanas datumam.

Jāpaskaidro, kāpēc vara nav spējusi pildīt savu apņemšanos, kura paredzēja, ka Latvijā dzīves ilgums jau pirms pieciem gadiem būs tuvs ES vidējam. Jāpamato, ka pensionēšanās vecuma paaugstināšana tiešām samazinās, nevis paaugstinās valsts izdevumus pensijām (attiecības starp cilvēku pensiju kapitāla pieaugumu un valsts saistībām pret šiem cilvēkiem). Jāgarantē, ka migrācijas un nodarbinātības politika neveicinās priekšpensijas vecuma cilvēku izspiešanu vai atgrūšanu no darba tirgus tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar šo cilvēku spējām un atbilstību. Faktiski tas ir jautājums par ekonomisko izaugsmi, kurai vajadzīgas darba rokas, nevis vien patēriņa mutes. Jāgarantē normāla, nevis viduslaikiem raksturīga ekspluatācijas pakāpe (normāls atalgojums par normālu darbu) un jāgarantē, ka valsts kārtējo reizi nenozags tos pensiju uzkrājumus, ko tagad sāk veidot jauni cilvēki. Jānodrošina stabila un saprātīga pensiju indeksācija (gan saistībā ar inflāciju, gan darba algas pieaugumu). Saprātīgiem politiķiem tas būtu stimuls pievērsties tādai demogrāfiskai politikai, kas tālākā perspektīvā reāli aptur tautas novecošanos. Citādi indeksācija budžeta veidotājiem vienmēr šķitīs dārgs prieks. Galu galā – jāveic pienācīga sociālekonomiskās infrastruktūras izpēte, kas palīdzētu rast daudzmaz objektīvu priekšstatu par to, kā un ar ko tajā dzīvo cilvēki, kuriem tagad pāri 62. Piemēram, cik sociāli svarīgi viņi ir kā vecvecāki (bērnudārzu problēma vai to ģimeņu ar bērniem stimulēšana, kuriem nav iespēju iekārtot savus bērnus bērnudārzā). Piemēram, cik sociāli svarīgi viņi ir kā savu ģimeņu eksistences pamats (proti – vai, atņemot daļai šo pamatu, neradīsies situācija, kad zaudējumi būs lielāki par paredzēto labumu). Skaidrs, ka šī ideja jāievieš pakāpeniski (noteikts mēnešu skaits gadā tuvāk noteiktajam vecumam), nevis vienā rāvienā. Bet, ja vara uztieps to sabiedrībai bez pienācīgas sagatavošanas, ceru, ka būs nopietna politiska krīze.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais