Vienpadsmitā Saeima nav stulbāka par desmito vai tām, kurās bijis, teiksim, Gundars Bērziņš. Bet, protams, katra nākamā ir evolucionējusi no iepriekšējās. Uzkrājot to pieredzi, kas tām šķitusi ievērības cienīga.
Viena gūtajām pamatatziņām ir – politiķim jābūt populāram. Turklāt – politiķim jābūt populāram ne tādā ritmā, kā aug ābeles vai mūsu dēli, bet katrā savas publiskās dzīves acumirklī. Latvijas politiķis nevar ļauties valsts darbam, uzvilkt kādas domas vai drānas, kas parocīgas ilgai smagumu cilāšanai. Jo viņam katru brīdi ir jāizskatās. Jābūt patīkamam. Jānodarbina publika ar lietām, ko viņa vēlētāji saprot. Jākomunicē to priekšstatu ietvaros, kas ērti tiem, kuru valsts uztveri noteicošā izglītība ir – televizors.
Tā kā visām lietām piemīt inerce, ar laiku sāk šķist, ka arī pašu politiķu izglītība, neraugoties pat uz Kembridžas vai Oksfordas diplomiem, ir televizors. Jo komunikācija ar ļaudīm notiek ne valsts problēmu, bet popkultūras līmenī. Politiķi teic, ka tiem jāpieņem nepopulāri lēmumi, taču nespēj šo lēmumu jēgu darīt cilvēkiem saprotamu. Politiķi piesien integrāciju kultūras jomai, taču neintegrē šo politisko uzdevumu kultūrpolitikā, bet uztur blakus kultūrai un postulē kā direktīvu vienvirziena kairinātāju, kā kultūru šķirotāju. Politiķi izmisīgi mēģina izvairīties no diskusijas ar sabiedrību par valstij būtisko un aplaižas ar sīkumainību, kas patīkama tiem, kuru izglītība ir televizors.
Šobrīd tie – politika un mediji – viens otru stimulē. Politiķi, kas dara savu darbu un prot to darīt, kā arī notikumi, kas tik vien sagatavo augsni un prasa ilgu pēctecību, bet acumirklī neražo ne brīnumus, ne monstrus, šķiet garlaicīgi un nebūtiski. Nepieprasīti. Tāpēc politiķu pamatmasa, raugoties no valsts stipruma puses, producē sīkumainību, kas, uzkasīta sociālas problēmas līmenī, protams, top par kaitējumu valstij. Jo politika, vai būtu runa par etniskām attiecībām, vai integrāciju, vai skolām, vai pat pensijām... par nostājas bāzi ņem nevis situāciju tās būtībā, bet atsevišķu grupu uztveres stereotipus. Šāda politika mēģina ar likumu, ar papīru aizstāt gan iekšējo drošību, gan policijas ekipējumu, gan izglītības kvalitāti, gan izlīdzinātu attīstību. Izrādās, cik mums bijis Saeimu (kopš piektās), tik mums bijis reformatoru paaudžu. Bet – ko tām izdevies kvalitatīvi reformēt, statistika neatklāj. Tās no sasaukuma sasaukumā ir gājušas ar vienu un to pašu bagāžu, būtībā ar vienu un to pašu stratēģisko retoriku. Pat būtiskas valsts politiskā konteksta izmaiņas (ES) pagaidām vedušas pie valsts noplicināšanas. Nav ko runāt par to, kura Saeima stulbāka, ja visas tās vien sijājušas smiltis. Nevis radījušas augsni, sējušas un sākušas iesēto pēctecīgi kopt. Saeimai potenciāla pieticis varai, valstij tā atlicis visai maz.
Diemžēl šādas politikas piedāvājumu lielā mērā izdevies padarīt par pieprasījumu. Tādēļ valsts ārējo atribūtu atrādīšana publikas pamatmasu jau padsmit gadus nodarbina vairāk nekā valsts saturs un spēks. Prievīte vairāk nekā pašaizliedzība. Bet politikas galvenie pasūtītāji pamatā ir manas paaudzes cilvēki. Plus mīnus divdesmit gadi. Diemžēl ne jaunāki. Varbūt tāpēc un arī Latvijas vēsturiskās gaitas dēļ, manuprāt, ir lielā mērā aizmirsies, ka saimnieks valstī gādā un atbild par visiem. Bet saimnieka (latviešu) politikas vietā te nerimti top eksponētas par kunga vietas izpildītāju nejauši tikuša kalpa šaubas par to, vai viņš ir diezgan leģitīms un drošs. Vai viņš maz var ko te uzdrīkstēties? Vai tad tiešām viņam te ir faktiskais vairākums? Turklāt saimnieka politikas vietā Latvijā arvien stipra padomju šķiru politikas parafrāze. Pārliecība, ka valstī viss kārtībā, ja pareizie mīt kazarmās un stāv torņos, nepareizie barakās. Valsts barota ne tik daudz ar saimnieciskuma praksi, cik ienaidnieka virtualizēšanu un jaunas atkarības (nevis partnerības) meklējumiem. Lai arī pašu kultivēts ienaidnieks ir valsts augšupejai ļoti neveselīga barība, politiķi cenšas turēt to savas darbības priekšplānā.
Turklāt tieši desmitā un vienpadsmitā Saeima sevišķi centušās paplašināt šādas politiskās pārtikas sortimentu. Nu jau šķiriskums pie mums nav vairs tikai etnisks, nu jau politiķu retorikā arvien izteiktāka kļūst ļaužu šķirošana pa paaudzēm, pa bagātiem un nabagiem, pa laukiem un pilsētām. Tā ka – stulbuma vietā es runātu par politikas konsekvenci.
Šo politiku raksturo spītīga nevēlēšanās veidot Latvijas sabiedrību, vienotu Latvijas tautu šo vārdu konstitucionālā izpratnē. Nevēlēšanās pēctecīgi būvēt Latvijas valsti kā stabilu šīs tautas mājvietu un kā zagšus īstenota valstiskuma devalvācija. Daži uzskata, ka līdzeklis pret šādu politiku ir režīma, valsts uzbūves maiņa. Iespējams. Ja patiešām būs pieprasījums pēc citādas politikas un citāda politisko līderu tipa. Taču, redzēdams, kā, noliegusi desmito Saeimu, sabiedrība to nekavējoties atražo vienpadsmitajā, es šaubos, vai sabiedrība grib mainīt politikas attieksmi pret valsti un cilvēku evolucionāri. Tātad jārēķinās ar to, ka pie labākas politikas mūs novedīs nevis saprātīgi apsvērumi, bet reāls konflikts. Ar to gribu teikt – ja deviņdesmito gadu mijā radās iespēja diskutēt par Latvijas valsts kvantitatīvo stāvokli (tās pastāvēšanu), tad tagad būtu pēdējais laiks tikpat nozīmīgai un patiesai diskusijai par Latvijas valsts kvalitāti (tās pastāvēšanu).