Vienotības paziņojums par to, ka kampaņa balsošanai pret referenduma tēmu – krievu valodu kā otru valsts valodu – varētu tikt finansēta no valsts budžeta, mani pārliecināja par to, ka šajā referendumā man nav ko meklēt.
Jo, pirmkārt, atklājas, ka Vienotība, tātad – koalīcija, pieļauj dubulstandartu gan demokrātijas, gan tiesiskuma izpratnē. Cita lieta būtu, ja Vienotība, piemēram, konkrēti apšaubītu Dzimtās valodas pasākuma leģitimitāti kā tādu. Bet tas netiek darīts. Tātad Vienotība uzskata, ka valsts budžets ir koalīcijas privātīpašums. Tātad opozīcijas pilsoņi tai nav tiesiski tikpat vērti, cik koalīcijas pilsoņi. Tātad Vienotībai vissvarīgāk ir no jau tā partejisku ambīciju izprovocēta, nevis valsts interesēm vēlama referenduma iztaisīt bīstamu farsu. Noskaidrot – cik krievu ir pret latviešiem un otrādi. Nav jāpiedalās referendumā, kurš tik vien kā kārto VL!TB/LNNK, Vienotības un ZRP attiecības ar SC vai krievvalodīgo kopienu. Nav jāpiedalās referendumā, kura politiskie aktieri valsts valodu un valsts budžetu grasās izmantot primitīvai spekulācijai – sava politiskā kapitāla, elektorāta iezīmēšanai. Ko tie nespēj caur valsts darbu, to cer dabūt caur aģitpropu. Beigās vēl izrādīsies, ka ticis balsots nevis par kaut ko saistībā ar valodu, bet par uzticību valdošajai koalīcijai.
Otrkārt, cik smuki un – galvenais – satraukti visi tagad izsakās par nabadzīti – latviešu valodu. Lai arī latviešu valodas nesēji tiek dēvēti lepnos vārdos – par pamatnāciju, par valstsnāciju... Ja man pienāktos tik lepni vārdi vienā personā, es gan domātu, ka esmu saimnieks savā zemē un man nekas ne krieviem, ne ar kādam citam nav jāpierāda. Izņemot to, ka protu saprātīgi un arvien uz labu saimniekot savā vienīgajā zemē. Ar visiem labiem un sliktiem dotumiem, kas tai konkrētā laikā piemīt. Manā uztverē tas ir pamats dabiskai autoritātei, kas nepieciešama, pirmkārt, efektīvai visu valsts resursu mobilizācijai valsts mērķu labad, otrkārt, pārliecībai par to, ka sabiedrība tiešām ir tā, kuras dēļ šie valsts mērķi noteikti. Ar to pietiktu, lai valsts valoda ne tik vien tiktu pilnībā respektēta tai noteiktā konstitucionālā statusā, bet arī lai tās zināšana un lietojums kļūtu optimāli bez kāda īpaša likuma regulējuma. Valstsnācijai te diezgan varas, brīvības un arī partnerības drošības lietās, lai darbotos kvalitatīvi, nenolaistu valsti un iztiktu bez direktīvām, kuras bez patiesa respekta nav iedarbināmas. Protams, ja kādu atkal pārņēmušas bailes no krieviem, ja kādam mazvērtības kompleksu dēļ ik dienas vajag saskaitīties un pārskaitīties – vai tiešām vēl esmu vairākumā? , tas lai aizskrien un saskaitās. Bet mani nebūt nemulsina, ja starp šā referenduma dalībniekiem, pieņemsim, 300 000 nobalsos par krievu valodu kā otru valsts valodu, bet, teiksim, 300 – pret. Un mani nesatrauc arī tas, ko par šādu iznākumu padomās Eiropa un ko par to zvanīs Krievijā. Man tas nozīmēs vien
to, ka konstitucionālais pilsoņu vairākums jau sākotnēji uzskata šādu referenduma tēmu par provokāciju. Tāpēc par nepieņemamu pat balsošanai.
Treškārt, šis referendums nelems latviešu valodas likteni. Noteikts daudzums cilvēku izteiksies par krievu valodas statusu vai pret to. Un viss. Pats šis referendums, manuprāt, ir aplamas integrācijas, aplamas etnopolitikas auglis. Bet lielu daļu vaimanu un histērijas ap latviešu valodu šobrīd taisa tieši tie politiskie āksti un amatpersonas, kuras konkrētos apstākļos nav vīžojušas īstenot adekvātu, principiālu politiku. Un turpina piedāvāt kroplus, kopienu separātismam labvēlīgus šīs politikas modeļus. Nu tiem kārtējo reizi, šķiet, pienācis īstais brīdis iekšēja spēka un smadzeņu trūkumu atkal uzdot par ārēju vainu. Krievi, redz, sarosījušies. Kādas šausmas! Varbūt ir pat labi, ka krievi sarosījušies. Jo vairojas cerības, ka valstsnācija beidzot parūpēsies par savu valodu sevī. Proti – iemācīsies gan likumus rakstīt latviešu valodā, gan domāt latviski tādā līmenī, kas ved valsti uz augšu, kas pārliecina katru, ka šajā valodā iespējams ne tikai prasīt un vaidēt, bet arī sniegt pasaulei vitāli svarīgus vēstījumus.
Ceturtkārt, ar vai bez referenduma tā kā iepriekš nepaliks. Manuprāt, ir pat labi, ka šī Saeima būs spiesta beidzot izšķirties – vai nu kurss uz etnisku konfrontāciju, vai arī uz līdzsvarotu politisku nāciju neliekuļotā Eiropas tiesiskuma telpā. Skaidrs, ka krievvalodīgo kopiena ceļā uz šo referendumu ir dabūjusi ja ne citādu, tad samērā lielu «mītiņu resursu». Oficiālās varas pozas darīs to noturīgu, stabilu un labi organizējamu, oficiālās varas adekvātums to vājinās. Stulbā ideja – izmantot «pret» kampaņai valsts budžetu – radīja, manuprāt, adekvātu ideju – vākt parakstus referendumam par 11. Saeimas atlaišanu. Un, ja gadīsies vēl kāds stulbums, nav šaubu, ka Vladimiram Iļjičam&Co parakstus savākt izdosies. Ne šā atsevišķā gadījuma dēļ, ne kaktu vai partiju, bet valsts politikas mērogā ir jēga darīt to, ko rosina Ilmārs Latkovskis. Pievērsties reālam dialogam. Es nezinu, ko šajā sakarā spēj koalīcija un ko dara SC, bet krievvalodīgo vidē, kura ne tuvu nav viendabīga, ir cilvēki, kas šo ierosmi sadzirdējuši, kas sākuši praktiski apsvērt gan dialoga iespējamās formas, gan satura izvērsumu.