Savādi – kultūras ministre, izglītības ministrs vai, piemēram, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja izvērš medijos informāciju, kas pietiekama intrigai, bet ne apjēgai.
Tas rada bažas par to, ka jau kuro reizi amatpersonu intereses neskar vis jomas sakārtošanu, bet aprobežojas vai nu cīņā par varas pārdali, vai cīņā par finansējumu saviem pašmērķiem. Latvijā arvien taisnība Bomaršē, kurš par politiku teica: pašlabums – tās mērķis, intriga – līdzeklis.
Acīmredzot Kultūras ministrijai sagribējās nevis sakārtot Operu, bet aizvākt Andreju Žagaru. KM, iespējams, nav svarīga Opera kā tāda, bet gan tas, kurš politisks spēks varētu tikt atstumts, kurš pietuvināts Operas naudas lādei. Ja būtu svarīga Opera, ministre nez vai atļautos būt savā publiskā nostājā tik pretrunīga. Viss šis skandāliņš rādās būt vien saceltu putekļu vērts. Tostarp pie manis laika gaitā atceļojusi informācija par iepriekšējām Operas jezgām. Tur ir gan oficiāla sarakste, gan teksti, kas man doti zināšanai, nevis tiražēšanai. Pieminētas arī finanses un administrēšanas dīvainības. Bet liela daļa šīs informācijas ir netīra. Proti, lietas, kas manā uztverē būtu atrisināmas koleģiālā, kulturālu ļaužu kolektīvā, tikušas stučītas uz augšu vai uz āru. Arī iepriekšējās jezgas lielākā vai mazākā mērā tikušas medijos zelētas. Taču atlikums no tām arī bijis vien putas un putekļi. Lai gan informācija liecina, ka Operas finansējuma atdeve, administratīvā kapacitāte, darba vide... ir jānovērtē pēc būtības. Bet, ja KM vispirms taisa skandālu un tikai tad meklē tam pamatojumu, tas liecina, ka padomā tai tikai kārtējā intriga. Pārkārtojumi ne kultūras, bet valdošo partiju iegribu dēļ.
Savādi, ka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja, vērtējot līdzšinējo NEPLP darbu, iztiek ar apgalvojumiem bez pamatojuma. Kāpēc NEPLP darbs «vērtēts ļoti kritiski»? Kāpēc līdzšinējās padomes bijušas «politiski raustāmu diegaleļļu» padomes? Acīmredzot vadītājai nav izdevīgi vērtēt šīs kritiskās attieksmes cēloņus, jo tad atklātos, ka šie cēloņi pamatā izriet no koalīcijai pierastā politikas stila. To komisijas vadone negrib aiztikt. Un tāpēc cenšas iegalvot, ka visas likstas cēlušās no aplamas padomes kandidātu izraudzīšanas mehānikas. Taču pati uzreiz nobīstas no saviem jauninājumiem un kopā ar draudzeni tiražē pamācību, kā kuru kandidātu būs uzlūkot.
Dīvaini, ka izglītības ministrs, daudz runādams par saviem vai ministrijas plāniem, vēl nekad nav norunājis savu runājamo līdz galam. Līdz rezultātam. Ne līdz tam plānam, kas pēc pāris mēnešiem būšot gatavs un kur viss būšot paskaidrots detaļās un santīmos. Nevis līdz kādam fiskālam rezultātam, ko dos skolotāju skaita samazināšana. Nevis līdz izmaiņām mācību procesā. Bet līdz kvalificētam un atbildīgam pamatojumam, kāpēc tieši ministra iecerētās pārmaiņas paaugstinās pedagoģiskā darba kvalitāti, kāpēc tieši tās padarīs Latvijas jaunākās paaudzes konkurētspējīgas mūsdienu pasaulē, kāpēc tieši tās piesaistīs jaunos cilvēkus Latvijas augšupejai. Ja nav šāda pamatojuma, tad ministrija kārtējo reizi grib tikai naudu, bez atbildības par reformu iznākumu. Tai nerūp nekas, izņemot sevi pašu.
Visus trīs minētos, ja spriest pēc to publisko atklāsmju satura, turklāt vieno nevis objektīvs realitātes novērtējums, bet vēlme uztiept savu subjektīvo priekšstatu par to. Ja Žaneta Jaunzeme-Grende, Roberts Ķīlis vai Ināra Mūrniece vēlas apliecināt, ka ir labāki, efektīvāki vadītāji par saviem priekštečiem, tad viņiem jāmāk konkrēti pamatot, kā viņu atsevišķie vai aptverošie pasākumi nodrošinās harmoniju starp organizācijas (valsts, nozares) vajadzību pēc cilvēku ieguldījuma un cilvēku vajadzību padarīt organizāciju (valsti, nozari) par savu mērķu sasniegšanas līdzekli (sk. P. F. Drukers). Manuprāt, līdz šādai mērķtiecībai pievērstam vadības stilam te vēl tālu. Vadības meistarība pagaidām izvirst intrigās.
Taču, pat ja mums te ir intrigu politika, partijas aizmirst to, ka intrigas nav vinnētas, nav izspēlētas līdz galam. Latvijā, līdzko politiķi dabūjuši vēlamos krēslus, izcīnījuši vēlamos kumosus budžetā, tā – pļurkt. Bet «intrigu vinnē nevis tas, kurš to rada vai atmasko, bet tas, kurš to pozitīvi novērš, transformē to publiskajā telpā kā vispārīgāko un iespējami lielākam dalībnieku skaitam pieņemamāko stratēģiju». Lūk, ja partijas vai ministri būtu vīžojuši vismaz īstenot šādu transformāciju, tad nez vai tie taptu nolādēti drīz vien pēc tikšanas krēslos.