Strupceļa pasākums

Latvijas mērogā 18. februāra referendums pats par sevi nav ne sevišķi nozīmīgs, ne būtisks pasākums. Krievvalodīgie demokrātiskā ceļā vēlas noskaidrot, cik lielas izredzes tiem šobrīd ir dabūt krievu valodu par otru valsts valodu.

Lai skaidro. Protams, daļu latviešu citādi vai ne tā domājošie, kā allaž, kaitina. Lai kaitina. Ne izvēlētā skaidrošanas forma, ne izvēlētā tēma pašas par sevi valsts konstitucionālos pamatus, manuprāt, neapdraud. Ja valsts amatpersonas apgalvo pretējo, tad acīmredzot vietā, kur tās parasti tur valsts uztveres mērogu un savu pašcieņu, tagad noliktas to iedzimtās bailes no krieviem un iedomas, ka latviešos šīs bailes februārī varētu radīt prāta apvērsumu. Bet, ja runāt par pašu referendumu kā tādu – rit normāls demokrātisks process. Ja tā nav, tad kādam no valdošajiem būtu jāsaņem dūša un jāapstrīd šā pasākuma leģitimitāte principā. Lai arī, ar visu pasākuma politisko histerizāciju, tā rezultāts nemainīs ne Satversmi, ne konstitucionālo lietu kārtību valstī.

Taču – par šā pasākuma politiskā svara nesamērīgu pieaugumu, par nākotnē iespējamu konstitucionālu konfliktu gādā partijas un diezgan daudzas citas organizācijas. Sākot ar valsts augstākajām amatpersonām un koalīcijas partijām, beidzot ar Krievijas Rakstnieku savienības Maskavas organizāciju (28.12.2011. vēstule Latvijas vadītājiem). Neviena no valsts augstākajām amatpersonām manā uztverē pagaidām nav spējusi daudzmaz objektīvi novērtēt cēloņus, kuru dēļ Latvijā kļuvis iespējams šāds referendums. Neviena no valsts amatpersonām savu izteikumu konstruktīvajā (!) daļā pagaidām nav spējusi definēt piedāvājumu, kas izriet no dialoga, nevis konfrontācijas perspektīvas. Tostarp ar referendumu saistīto krievvalodīgo organizāciju vairākums, ieskaitot V. Lindermanu&Co, manuprāt, ir definējušas referendumu galvenokārt kā protesta balsojumu pret varas politiku attieksmē pret krievvalodīgajiem. Bet valsts amatpersonas tā vietā, lai sniegtu kvalificētu šā protesta pamatotības apliecinājumu vai noraidījumu, taisa politiku, vaimanā par draudiem latviešu valodai. Lai arī, ja nemaldos, pagaidām neviens politiķis un neviens viedais inteliģents nav sniedzis šo draudu pieauguma pamatojumu tieši saistībā ar konkrēto referendumu. Tiek skaitītas visas padsmit gadus dzirdētās krievu nākšanas mantras...

Par aktīvo mūsu inteliģentu vairumu nav īpaši ko brīnīties. Padsmit gadus valsts politikas pamats visu sabiedrību saistošas nākotnes paradigmas vietā tiem bijusi postvēsturiska trauma, kuras dēļ licies pieņemami postulēt nevis līdztiesību, bet vienādību kā lojalitātes un integrācijas kritērijus. Man pat liekas, ka deviņdesmito gadu sākumā šausmas aiz Zilupes netika šeit tēlotas tik lielas kā tagad, kad, neraugoties uz varu savās rokās, ir varen ērti likties apspiestiem un pārbiedētiem no mazākuma. Līdz referendumam notikšot izglītojoša kampaņa. Būtu labi arī latviešus izglītot, kā krievi nonākuši līdz tam, ka šiem jārīko referendums par strupceļa tēmu. Cerams, ka ij latvieši, ij krievi tiks izglītoti ne oficiālās mitoloģijas, bet kvalificēta un konkrēta īstenības novērtējuma līmenī. Piemēram, mani ļoti interesē, kāpēc vara divdesmit gadus bijusi tik nevarīga, ka šausmas aiz Zilupes aizvien klīst pa Latviju un katra krievvalodīgo kustība rada šajā ES dalībvalstī politisku ažiotāžu. Vainai, kas pašos, krievi nav zāles.

Līdz 18. februārim draudi latviešu valodai no krievvalodīgo puses nebūs lielāki par draudiem, kādi tie bija pērn. Un arī pēc 18. februāra tas, ko pieredzēsim, būs daudz vairāk atkarīgs no varas attieksmes, nevis referenduma rezultāta. Ja vara nemeklēs dialogu, tad visticamāk pieredzēsim mierīgu vēso karu, demonstratīvu krievu valodas lietojumu visās iespējamās vietās, lielāku kopienu distancēšanos...

Pagaidām varas attieksme, manuprāt, runā par labu šādai notikumu virzībai. Droši vien politiskais infantilisms (nevis rīkoties gudrāk par krieviem, bet rīkoties kā krievi, izejot no pretējā) varai, kurai nav ne padoma, ne darba labākai valsts nākotnei, ir izdevīgs. Redzēdama, cik veiksmīgi un bezmaz sabiedriskā kārtā, bez īpašas politisko partiju uzstājības noteiktam mērķim mobilizējušies krievvalodīgie, oficiālā vara acīmredzot vēlas izmantot šo krievu veiksmi adekvātai latviešu kopienas mobilizācijai. Respektīvi – Latvijas oficiālās aprindas ar premjerministru priekšgalā acīmredzot vēlas nokomplektēt konfrontācijas resursus. Šobrīd politiķi provocē agresiju daudz nepārprotamāk, nekā to vēlas šīs politikas radītās divas kopienas.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais