Satversmes tiesa nevēlējās sniegt Vienotībai un Nacionālajai apvienībai politiskus pakalpojumus. ST izvēlējās juridiski korektu formu, kā palikt malā. Iespējams, apsolīt procesa leģitimitātes komentāru pēc procesa tiešām ir labāk, nekā sniegt to procesa gaitā.
Galvenais, lai Satversmes tiesa savos vēlākos vērtējumos spētu palikt Satversmes tiesa, proti – spētu valsts konstitucionālo iekārtas pamatprincipus interpretēt uz visām debespusēm vienādi, spētu saliedēt tautu atbilstoši Satversmes garam, nevis dalīt to atbilstoši acumirkļa politiskajai konjunktūrai.
Tostarp ZZS ierosinātos Satversmes grozījumus būtu vēlams papildināt gan ar pietiekami argumentētu tiesisku pamatojumu, gan ar politisku komentāru. Bez tā ZZS ierosinājumi ir liekulīgi. Jo ZZS, manuprāt, grib šos grozījumus vien saistībā ar tekošo skatu uz austrumiem. Jo, būdama koalīcijā, ZZS pati, manuprāt, arī atbalstīja darbības, kas perspektīvā var radīt stāvokli, kad Satversmes pirmie panti ir tikai ietinamais papīrs faktiskajai valsts situācijai. Arī ZZS, kas tagad atnesusi savus produktus acumirkļa politiskajai zupai, laika gaitā ir pielikusi roku pie latviešu izmiršanas un aizbraukšanas politikas. Ar to gribu teikt: kamēr neredzu šajās aprindās apņemšanos beidzot uzsākt praktisku savas nācijas (tās valodas), valsts augšupejai pievērstu politiku, tikmēr arī šie politiskajās aprindās saceltie «krievu prieki» ir vien partiju cirks.
Ne pirmo reizi «tiesiskuma koalīcija» izrāda, ka tai mīļš vien privatizēts vai angažēts tiesiskums. Un jezga ap referendumu sacelta nevis satraukumā par latviešu valodu, bet gan tāpēc, ka tiešām «...deputāti sevi uzskata par leģitīmākiem un augstākiem varas nesējiem nekā tiešā demokrātija – referendums» (Jānis Lagzdiņš par Satversmes grozīšanu, NRA, 20.12. 2012.). Tāpēc koalīcija, pirmkārt, nevīžo pat tik daudz, kā pienācīgi sagatavot savas ambīcijas dialogam ar institūtu, kura darbības pamatnosacījums ir profesionāla neatkarība. Otrkārt, tā vēlējās, lai ST uzstājas gan kā politisks cenzors, gan kā juridisks konsultants. Treškārt, ja ST būtu atzinusi, ka referendums jāatceļ, tad šis atzinums būtu kvalificēta kvalitātes zīme ne jau krieviem, bet vietējiem varas institūtiem, sākot ar Saeimu, CVK... Jo tie būtu pieļāvuši kārtējo antikonstucionalitātes recidīvu.
Ceturtkārt, tas un vēl daudzas pazīmes liecina, ka jampadracim ap referendumu ir izteikti politiska, partijiska daba, kurā visiem pamatspēlētājiem tā vai cita valoda jau ir tikai tusiņa iegansts. Referenduma tēma un referenduma iznākums kā tādi latviešu valodu neapdraud. Šie draudi, ja skatīties uz referendumu pašu par sevi, ir tikai politiķu histērijas produkts.
Draudus latviešu valodai var radīt tieši šī histērija. Tas, kas izriet no politiķu uzvedības. Jo tie šobrīd nerīkojas kā valsts politiķi, bet kā partiju sagādnieki. Pirmkārt, ir tikai muldēšana par draudiem, nav kvalificēta šo draudu pamatojuma. Otrkārt, joprojām nav sapratīga un iespējama risinājuma varbūtējo situācijas attīstības variantu gadījumos. Joprojām plātīšanās ar konfrontāciju pārspēj reāla dialoga konstruēšanu. Treškārt, abas informatīvās telpas ir pašpietiekamas savos mītos. Ne latvieši zina, kas un kā notiek krievvalodīgo vidē, ne otrādi. Referenduma iespējamo seku analīzes ne latviešu, ne krievu medijos nav. Sekla politiska sabļaustīšanās, vāji pamatoti vienas puses pieņēmum tiem tuvāki par iespējami objektīvu kopainu. Tie piedalās kopienu distancēšanā.
Ja runāt par referenduma tēmu bez trokšņa ap to, 18. februārī liels skaits krievvalodīgo dosies liet ūdeni caurā mucā. Bet varbūt tas ir svarīgi viņu pašapziņai. Taču arī liels pulks latviešu dosies liet ūdeni caurā mucā. Varbūt tas ir svarīgi viņu pašapziņai. Politiķu un eksprezidentu aicināti, tie domās, ka savā vienīgajā zemē latvieši nevar pieļaut, lai krievi salej caurā mucā vairāk nekā mēs paši. Jo Eiropa teiks: «Kā tad jūs tā!?», Krievija smiesies, japāņu pensionētie investori novērsīsies... Tie iedomāsies, ka arī visur citur, tāpat kā Latvijā, cauro (vai tukšo) mucu brašās skaņas ir politikas pamats. Un, salējuši ūdeni caurajā mucā, šie latvieši meklēsies katrs pēc viena krieva, kuru integrēt. Ar to tie nodarbosies līdz nākamajam referendumam. Tik cītīgi, ka nevienam no tiem – ne politiķiem, ne eksprezidentiem, ne citiem ļaudīm ar nestabilu pašapziņu –neatliks laika saskatīt kā cilvēkus tos latviešu puikas un meitenes, kas brauks projām. Un vismaz pajautāt viņiem: «Varbūt nevajag? Bez tevis te latviešu valodas būs mazāk.