Izlasīju Koncepciju par jauna Latvijas Sabiedriskā elektroniskā medija izveidi un 18. janvārī atrados Baibas Strautmanes vadītā diskusijā ar daudzu elektronisko mediju izcilnieku un vadītāju (A. Ģiga, A. Krauze, A. Tomsons, Dz. Kolāts, J. Siksnis...) piedalīšanos. Man diskusija bija visnotaļ lietderīga.
Tomēr mani izbrīnīja tas, ka diskusija par lietas tehnoloģisko pusi izvērtās ieinteresētāka un atklātāka nekā par cilvēcisko. Ja tehnoloģiju attīstības līmenis ļauj elektroniskajiem medijiem veikt savu misiju ekonomiskāk, aptverošāk, operatīvāk un daudzveidīgāk, tad šie mediji jāpārkārto atbilstoši laikmetam. Es tehnoloģiskus jauninājumus uztveru vien kā instrumentus, kas paplašina rīcības iespējas... Tie jāapgūst, nevis jāpielūdz. Jārēķinās, ka konkrēta informācija būs pieejama ne vien mājās un noteiktā laikā, bet visur un katrā laikā. Utt. Ar to gribu sacīt, ka tehnoloģiski moderns sabiedrisks medijs, manuprāt, nozīmē interaktīvu, polimorfu informatīvo vidi, kas izmanto vairākas informācijas maģistrāles un darbojas kā sinhronā (tostarp – uztveres laiks sakrīt ar pārraides laiku), tā asinhronā (tostarp – skatos to, ko vēlos, kad gribu) režīmā. Tie nav atsevišķi tehniski «brīnumi», ar ko piesaistīt mežoņus, bet komplicēta struktūra, kas nodrošina maksimāli iespējamu kvalitatīva satura pieejamību. Man šķiet bēdīgi, ja tehnoloģijas tiek uztvertas un lietotas vien kā «specefekti», lai aizsegtu satura nevarību. Protams, ja tu esi pieņēmis jaunu tehnoloģiju, piemēram, iekāpis no ratiem lidmašīnā, tad velti meklēt grožus un saukt: «Nū!» Jāgatavojas pārmaiņām. Man pārmaiņas nozīmētu ne jau iespēju skatīties televīziju telefonā, bet gan paplašinātu iespēju saņemt kvalitatīvu informāciju tad, kad man to vajag. Bet nez vai televīzija telefonā vai tīklā pati no sevis kļūst kvalitatīvāka un gudrāka par televīziju kastē. Tehniskie jauninājumi noteikti mainīs satura veidošanas paradumus un iespējas. Taču, ja tie netiks izmantoti satura kvalitātes uzlabošanai, tad manā uztverē tie būs tikuši nejēgu rokās.
Cik varēja nojaust diskusijā, sabiedrisko mediju ļaudis visai skeptiski uzlūko vienota elektroniska sabiedriska medija izveidi un jūtas profesionāli apdraudēti. Minētajā koncepcijas tekstā es draudus žurnālistikai nenolasu. Iespējams, tāpēc, ka pietiekami nezinu profesionālo vidi, taču būtiskais draudu avots nav vis šis teksts kā tāds, bet pati profesionālā (vai administratīvā, politiskā) vide saistībā ar to.
Taču – nedefinēti draudi ir tikpat vērti, cik pļāpas vai baumas. Turklāt nespēja definēt situāciju un nolūkus sabiedrisko mediju jomā nule ir Saeimas prioritāte. Tā šķiet, ka nākamā, koalīcijas konstruētā Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) būs lielāka valdošo partiju ietekmes kulise, to ietekmes aizsegs nekā iepriekšējās. Starp pēdējam balsojumam pieteiktajiem kandidātiem, manuprāt, nav neviena, kas jelkad būtu publiski atklājis savas sabiedrisko mediju attīstības stratēģa spējas. Taču, lai tiešām nerastos apdraudējums žurnālistikai un sabiedriskais medijs nekļūtu par propagandas institūtu, koncepcijas īstenošanai šādas spējas ir nepieciešamas. Pagaidām Saeimas runasmeiču lietišķuma līmenis vedina domāt, ka nākamā padome iecerēta kā koalīcijas partiju disciplīnas noteikts «demokrātijas» spilvens, kuram jāakceptē tāds koncepcijas īstenojums un tāds politisks izpildītājs vienotā medija vadībā, kādi vajadzīgi ne jau sabiedriskā medija sūtībai, bet varas uzpucēšanai un uzturēšanai.