Izskatās, ka politiskā vara situācijā, kad «saasinās draudi sabiedrības sašķeltībai», reālpolitikas piedāvājuma vietā arvien grasās iztikt ar pašai sev izrakstītām indulgencēm.
Lai vēlāk varētu sacīt – mēs taču centāmies, mēs aicinājām uz saprašanos utt. Ne cik sen Saeima jau tiražēja no politiskās prakses viedokļa tukšu sacerējumu. Nu varai tikpat neobligātu «morālu dokumentu» sabiedrībai piedāvā parakstīt Valsts prezidents.
Man nav nekas iebilstams pret Labas gribas manifesta saturu, taču, ja politiķi, kuriem šis, pēc būtības gan Satversmē, gan kristīgās sabiedrības tradīcijās apliecinātais saturs bijis jānodrošina, to nepapildina ne ar kādiem sev saistošiem, no konkrētās situācijas izrietošiem politiskās prakses piedāvājumiem, tad man šķiet, ka tiem šādi teksti ir tikai plāksteri, tikai aizsegs patiesai nostājai. Vai salmiņi, pie kā ķerties, kad nav sajēgas vai gribas tikt no situācijas laukā ar politikas līdzekļiem, pildot savus tiešos varasvīru pienākumus.
Kamēr šādus tekstus sabiedrībai piedāvā garīgas autoritātes vai atsevišķas ļaužu grupas, viss ir labi. Kas gan var būt pret viedokļiem, kuri tiecas vienot un garīgi izcelt ij cilvēku, ij valsti? Starpība ir tāda, ka cilvēki, pieņemsim, grib labklājības valsti, bet vadītājiem jāzina, kā to sasniegt. Starpība ir tāda, ka kareivji, pieņemsim, grib uzvarēt kaujā, bet komandieriem jāzina, kā uzvarēt. Starpība ir tāda, ka cilvēki, kuri ikdienā pastāv un labi sadzīvo dažādu tautu mentālās atšķirībās un pretrunās, ir politiski (!) kvalitatīvāki un valstiskāki nekā politiķi, kuri pārdesmit gadus manifesta saturu ietvēruši, piemēram, bezmaz oficiālā sauklī Latvija – mūsu kopējās mājas, bet, izrādās, nav spējuši šo saukli īstenot. Politiķi vārdus ir devalvējuši. Politiķu vārdi, lai ko tie runātu, debesīs vairs nekāpj. Un nekāps, kamēr tautas uzticība netiks atgūta caur valsts praksi. Tāpēc tiem tekstiem, kas satur arī politiķu vēstījumu, jābūt konkrētiem.
Ko politikas praksei nozīmēs «veicināt izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem»? Kas īsti man kādam jāpiedod un kāpēc? Kas latviešiem jāpiedod krieviem vai krieviem – latviešiem? Kas tiem abiem kopā jāpiedod varai? Es varu nopakaļ katoļiem atkārtot mea culpa, mea culpa, mea maxima culpa…, jo cilvēciski pats sev es allaž varu definēt savu vainu citu priekšā. Bet to pašu es gribu arī no politikas. Skaidri un nevis vispārīgā nojausmu valodā raksturotas gan pretrunas, gan apņemšanos tikt ar tām galā. Un – vai Valsts prezidents turpmāk tiešām atteiksies gūt politikā «labumu no bailēm»? Ja, pirmkārt, no bailēm gūtais «labums» Latvijas politikā līdz šim bijis viens no ievērojamākajiem (oficiālais dzinulis uz ES – bailes, uz
NATO – bailes…). Otrkārt, prezidents vēl nesen, manuprāt, pats izmantoja bailes situācijas raksturošanai. Draudi (un to cēloņi) valstij, sabiedrībai, Satversmei būtu konkrēti jāformulē, nevis jāiztiek ar mājieniem. Bet lielākā daļa attieksmju pret 18. februāra referendumu, lielākā daļa aicinājumu rīkoties šajā dienā tā vai citādi, balstās tieši baiļu un apdraudējuma mitoloģizācijā. Turklāt etniskā spriedze valstī pamatā nenāk no tautas, bet tieši no politikas. Taču, lai arī politiķi it kā piedalās pie šā manifesta, valsts politiskās domas noteicēju plašā spektrā, spriedzes vaininieku starp tā sākotnējiem parakstītājiem nav.
Politiķiem šā referenduma kampaņas laikā bija pietiekoši laika aizvākt putas no piedāvātās referenduma tēmas un tās vietā sākt balstīt etnisko politiku «savstarpējas cieņas un atbildības pilnā dialogā». Laika, kopš tika saņemts pirmais paraksts par labu šādam referendumam, bija pilnīgi diezgan, bet visu līmeņu politiķi tā vietā deva priekšroku partijiskām pozām un etniskās atsvešinātības veicināšanai. Nu referendums degungalā, nu sasniegta emocionālā kulminācija, nu šķiet īstais brīdis uzkāpt uz mucas, bruņumašīnas vai barikādēm un sludināt morāli. Filmās tas izskatās ļoti jauki un patriotiski arī no politiķu puses.
Taču es esmu ar mieru parakstīt šo manifestu uz ielas vai baznīcā. Bet pilī vai kādā citā varas institūtā es to parakstīšu tikai tad, ja manifesta visnotaļ atzīstamās tēzes būs definētas politiskās prakses valodā un padarītas politiķiem saistošas. Kamēr tas tā nav, neredzu, ka politiķi šā manifesta satura dēļ gribētu kaut par milimetru izvilkties no sev ierastās komforta zonas. Manifests tiem nepieciešams, lai amortizētu nevis pretrunu spiedienu sabiedrībā, bet vien lai mazinātu pretrunu spiedienu uz pašu varu. Iespējams, lai piesegtu nespēju sakārtot kopienu attiecības. Lai atkratītos no atbildības par iespējamo spriedzes pieaugumu, kuras galvenais iemesls faktiski ir šī nespēja.