Man patika kāds komentārs pie politiķu sacītā par referenduma iznākumu 19. februārī. Tur bija teikts apmēram tā. Tauta jūs kārtējo reizi izvilka no pakaļas. Vairs varam tā nedarīt. Sāciet strādāt.
Patiešām, 19. februārī likās, ka esošie un bijušie politiķi pirms referenduma par nākotni nav domājuši. Latvijas etniskā situācija tiem sveša, un referenduma iznākums tos nolicis kaut kādas nezināmas īstenības priekšā. Viens teica – sasauksim partijas valdi un domāsim, ko darīt. Savādi, ka šī partija, kura piedalījās krievu kopienas mobilizācijā un kura laikus labi zināja referenduma iznākumu, nav vēl lēmusi, ko un kā tā vēlētos ar šo mobilizēto ļaužu masu darīt. Lai arī cilvēku mobilizācijas līmenis ir daudz nopietnāks nekā, teiksim, pirms lietussargu revolūcijas.
Otrs teica – valstij vajadzīgs pētījums, lai zinātu, kādu iemeslu dēļ krievi balsoja kā balsoja. Tādā gadījumā virknei to autoru, kuri līdz šim padsmit gadu laikā veikuši virkni sabiedrības pētījumu par valsts naudu, šī nauda jāatņem. Tādā gadījumā virkne pēc neatkarības atjaunošanas iznākušu, sabiedrībai, indivīdu pašmotivācijai, jaunpilsoņiem, etniskajām attiecībām, sociālantropoloģijai, antropoplūsmām vai etniskai migrācijai pievērstu latviešu, krievu, ukraiņu, ebreju... autoru darbu ir vērti vien uzduršanai uz naglas. Tādā gadījumā jāpieņem, ka iepriekšējās krievu kopienas aktivitātes un to motīvi nav tikuši pētīti un kā pienākas novērtēti. Tādā gadījumā iznāk, ka integrācijas lietu sekretariāts te darbojies vai nu bezjēdzīgi, vai totalitāri. Jo, izrādās, integrācijas politikas pamatā te nav likta vis pienācīga kopienu izpēte, bet kāda direktīva vai no pirksta izzīsta dogma. Ja jau politiķi un profesionāļi nezina nosaukt kopienu rīcības iemeslus pat, manuprāt, visai lineārā situācijā. Izrādās, par integrāciju valstī tikai muldēts, bet artikulētas integrācijas (vai etnopolitikas) nav bijis.
Trešs teica, ka jāizslēdz valsts pamatu apdraudējums nākotnē. Pirmkārt, gribētos zināt skaidri definētus, nevis kampaņas iedvesmotus un nosapņotus draudus. Otrkārt, gribētos, lai vietējie draudu nesēji, sevišķi, ja tie te rīkojas kā ārēju interešu aģenti, tiek atklāti, publiski nosaukti un iesēdināti par reālu valsts pamatu apdraudējumu. Citādi pūlis un arī daži politiķi tik vien kā lieto NKVD leksiku – apcietināt, deportēt, nošaut... bet, cik šī leksika vērta, neviens laikam netaisās atklāt. Saistībā ar valsts pamatu te laika gaitā diskutēts pat vairāk un, manuprāt, saturīgāk, dziļāk nekā par nāciju, par kopienu attiecībām. Šīs jomas autoritātes laika gaitā izteikušas priekšlikumus, kas kopumā atklāj gan tendenci, gan veido konkrētu diskusiju bāzi. Piemēram, 2010. gada sākumā Bīriņos notika konstitucionālās politikas seminārs. Semināra tēzes gan saistībā ar latviešu nāciju, gan Latvijas iedzīvotāju juridisko statusu, nepilsoņiem... tika korelētas ar Satversmi, atsevišķiem tās pantiem. Tur citēts Kārlis Dišlers: «Gadījumā, ja ir nesaskaņa starp valsts dzīves praksi un valsts teoriju, tad jaunas valsts teorijas vai vismaz dažu valststiesisku pamatjēdzienu revidēšanas nepieciešamība ir skaidri redzama.» Un šī redzamība tēzēs konstatēta. Tad kāpēc prezidents (es te nedomāju personu, bet institūtu) ar visām savām superkomisijām to konstatē aptuvenāk, vien politiski? Vajadzēja krievus, lai pamodinātu prezidentu?
Ceturtais gribēja stingrāku reglamentu referendumiem. Manuprāt, viņš to gribēja nevis demokrātijas, bet varas komforta dēļ. Faktiski viņš atzinās, ka: vara nepazīst sabiedrību (sevišķi tās krievvalodīgo daļu); netic savām spējām sabiedrību adekvāti informēt; spējām efektīvi skaidrot savus nodomus un to labumu; baidās no sabiedrības; pilsoniskā sabiedrība, kurā «sabiedrība ir primāra, bet valsts atvasināta» (E. Levits), varai nav sevišķi vēlama. Jo izrīkot pūli tai šķiet parocīgāk nekā veidot apzinīgu sabiedrību.
Piektais teica, ka margināļi cietuši sakāvi, lai arī šie margināļi savāca ceturtdaļmiljonu leģitīmu sekotāju un tiem vēl ir apmēram tikpat liela to cilvēku rezerve, kuri nevarēja izteikties. Tādā veidā amatpersona izvairījās skaidri definēt samilzušu problēmu un kratījās no tās vaļā.
Sestā teica jau kaut kur dzirdētus vārdus par to, ka Latvijai «vajadzīgs ikviens tās iedzīvotājs». Kā tad tā? Viņas partijas biedri vēl piektdien aumaļām stāstīja, ka tie, kas referendumā balsos par, ir nelojāli Latvijai. Priekš kam valstij nelojālie? Vajadzētu reiz politiķiem vienoties par savu terminu vārdnīcu. Un daudzmaz kvalificētā līmenī darīt sabiedrībai zināmu arī lojalitātes formulu. Pat tad, ja politiķiem vismīļākā ir tā lojalitātes izpratne, kādu padomju laikā noteica PSKP. Solis pa labi, solis pa kreisi no oficiālā viedokļa, un tu jau esi pretvalstisks elements. Citādi ir ērti gan politiķiem muldēt, gan būt nelojālam pēc būtības. Neviens netiks aiztikts.
Septītais piedāvāja krievu iesaukumu latviešu partijās. Astotais teica, ka ir bīstami lietot vārdus divas kopienas. Utt. Saeimas komisija jau pārdēvēta par godu tekošajam momentam. Droši vien kāds ieteiks pārdēvēt arī Lietus ielu Rīgā par Saliedētības ielu. Kāds ierosinās pieņemt Latvijas tautu ētiskas uzvedības kodeksu. Kāds gribēs, lai labākas saskaņas dēļ vārdi etniskā spriedze tiek aizstāti ar kādu mīlīgu eifēmismu...
Kas no tā izriet? Neviens no pirmdien runājušiem politiķiem pat necentās savas atziņas raksturot kā noteiktas, konkrētas politikas, stratēģijas elementu. Nepārprotama likās varasvīru vēlme pietikt ar papīru rakstīšanu, ar politkorekta smukuma taisīšanu, ar normēšanu un reglamentēšanu tiešās darbības vietā. Ar kosmētiskiem pasākumiem. Ar grābstīšanos.