Protams, arī 16. marta un 9. maija uztveres pretrunas nav šķērslis, lai saprastu, ka vēsturi nevar izmainīt, bet nākotni var iespaidot. Tā dēļ nav jācenšas pārvarēt dažādā vēstures notikumu uztvere.
Ja «pareizā vēsturiskā patiesība» tiek iedibināta represīvi, tad tiem, kas tā mēģina darīt, nerūp ne karavīru gods, ne taisnība. Tiem rūp vienīgi vara un vēsture kā varas apteksne. Nākotnei tiem nav nekā. 16. martu un 9. maiju tie atzīmē uz karavīru rēķina. Nevis par godu tiem.
Turklāt – arī šāda veida pretrunas var pastāvēt netraucējot. Tas var notikt tad, ja patiešām pastāv griba tikt nevis līdz vienādai vēstures interpretācijai, bet līdz patiesai vēstures notikumu atklāsmei. Tas var notikt tad, ja vismaz domu līderi saprot, ka vēsture nav domāta pārtaisīšanai, bet gan mācībai uz priekšdienām. Tas var notikt tad, ja politikai pagātne ir nākotnes resurss, nevis kapitāls politikas pašmērķu nodrošināšanai. Tas var notikt tad, ja valsts divdesmit gadu nevis it kā mēģina novērst pretrunas ar mutes brūķēšanu, bet ietur konkrētu nākotnes politiku, kas pamazām dara šīs pretrunas sekundāras.
Bet, galvenais, tas var notikt tad, ja dažādu uzskatu pārstāvji ir apveltīti ar pietiekamu kultūras līmeni. Jo kultūrai kompromisi nav nepieciešami. Dialogs kultūru līmenī nenotiek, lai apkarotu, bet lai pilnveidotos.
Es to saprotu tā – ja nākamās paaudzes nespēj to karavīru, kurus tās teicas ļoti cienām, mērķus turēt allaž uz virzības, arvien tālākas to attīstības robežas, tad šī cieņa ir liekulīga. Tā maksājusi nākamajām paaudzēm tik vien kā puķes nopirkt, karogu pielikt pie kāta un reizi gadā parunāt par cieņu pret karavīriem. Kultūra izsaka vēsturiskā laika kustību.
Bet, ja nākotne valstij nozīmē tik maz, ja vēsturei pievērstā retorika jau pārdesmit gadus ķer pati savu asti un neprogresē politikā, tad vēsturiskais laiks te stāv uz vietas. Ir pārejošu ļautiņu uzturēts bezvēstures bezlaiks. Izdevīgs ne jau tiem karavīriem, kuri bija šā vārda cienīgi, bet varoņiem, kuri «izlien no šķirbām, kad beidzas karš» (G. Lauts).
Ja saistībā ar 16. martu vai 9. maiju publiskajā telpā dominētu karavīri, nevis politiskie mēsli ap tiem, tas būtu signāls, ka bezvēstures laiks beidzas. Taču publiski arvien dominē nevis apjēga vai piemiņa, bet provokācijas un skandāla alkas. Kādas tik nu atrakcijas gaidāmas; kam ko aizliedza un tad atkal atļāva; kurš no kundziņiem ies, kurš neies; vai kādu aizturēja, vai kāds kādam uzspļāva; kādi svešzemju āksti tika sasaukti... Protams, alkas pēc izrādes, nevis vēstures, lieliski izsaka mūsdienu politiķu centienus un to kvalitāti. Tāpēc arī pasākuma estētiku pamatā raksturo ne jau Brīvības piemineklis un Latvijas karogi, bet policijas lērums un žogs. Uzlieciet nākamgad virs tā žoga dzeloņdrātis, un režīma pašraksturojums, tā principu eklektisms un nosacītība izskatīsies vēl simboliskāk – demokrātijas ieskauti caur kordonu un dzeloņžogu uz brīvību... Tie, kas savu pienākumu veica, aplipuši ar tiem, kam par savu pienākumu pagaidām nav ko stāstīt. Varoņi klaunu ielenkumā.
Politiskajiem režīmiem arvien nav skaidrs tas, kas skaidrs karavīriem, ja vien tie bijuši karavīri. Politiskajiem režīmiem un to adeptiem arvien svarīgi mundieri un ideoloģijas, nevis apstākļi, kas taisīja cilvēkus par lielgabalu gaļu. Pretruna nepastāv karavīru, bet režīmu līmenī, un arī jāmeklē tā nevis karavīru, ne sabiedrību, bet režīmu un to pārmantotāju līmenī. Nez vai karavīri cīnījās vien tāpēc, lai vēsture šodien būtu tikai kapu kultūras sastāvdaļa. Bet, ja 16. marts vajadzīgs tiem, kas neko vēstures cienīgu nedarīja 15. un neko nedarīs 17. martā, ja 9. maijs vajadzīgs tiem, kas neko vēstures cienīgu nedarīja 7. un nedarīs 10. maijā, tad ir loģiski, ja pagātne tiek vilkta virsū tagadnei, bet karš izvirst politiķu inscenētos bābu ķīviņos. Iespējams, pat pretruna starp 16. martu un 9. maiju šodien vairs nav tik liela kā pretruna starp režīma, arī manu (mūsu) pienākumu un valsts stāvokli. Reizēm man šķiet, ka divdesmit gadu līdz ar citiem pamatā esmu te tik vien kā atstrādājis padomju laika kompleksus. Uz bērnu rēķina. Jo mans pienākums šajā laikā bija radīt valsti, kurā mūsu bērni būtu neatkarīgi, zinoši un laimīgi. Stipri šaubos, vai 1940. gads un tam sekojošie pieci gadu desmiti vairs attaisno to, ka neesmu parūpējies, lai te ir valsts, kuras tagadnes piemēri būtu pagātnes piemēru cienīgi. Tad varētu teikt, ka arī karavīru piemiņa ir drošībā un nav vairs politiķu klaunādes fons.