Lai cik arī katra pašnāvība nebūtu unikāla, ir aplam to kultivēt kā nacionālu vērtību. Gluži otrādi, jo lielāks pašnāvību skaits, jo vairāk jādomā par indivīda konfliktu ar vidi kā sociālu problēmu, jādomā par to, ka šīs vides, sabiedrības vērtību un mērķu ietekme uz cilvēku nav efektīva.
Latvijā pašnāvību skaits ir vairāk nekā pietiekams, lai par to domātu.
Un šīs replikas nolūks ir kaut cik pievērst uzmanī bu tam, ka arī Latvijai nepieciešama rūpīga pašnāvību iemeslu izpēte, pienācīga, programmatiska suicīda profilakse. Tās te nav, lai arī pasaules suicidālajā kartē Latvija nerimti atrodas (Pasaules veselības organizācijas dati) to valstu grupā, kur pašnāvību skaits ir liels vai ļoti liels (tātad pāri par 20 pašnāvībām uz 100 000 iedzīvotāju). 2007. gadā Latvijā paši nonāvējās 454 cilvēki, 2008. gadā – 527, 2009. – 483, 2010. – 403, bet 2011. gadā – 413. Var jau teikt, ka vispārējā līkne (kopš padomju laikiem) liecina – gribēšana darīt sevi galu plok, un pat te pieminēto krīzes gadu aina ir labāka nekā tā bija, piemēram, gadsimtu mijā. Tikai 1993. gadā, kad nonāvējās 1100 cilvēki, Latvija bija čempione (42,3 pašnāvības uz 100 000 iedzīvotājiem). Taču situācija nekad nav bijusi tāda, lai uzskatītu, ka pašnāvnieki nav saistāmi ar sabiedrības un vides stāvokli. Šobrīd Latvijā pašnāvnieku ir vairāk nekā noslepkavoto un autoavārijās bojāgājušo kopā. Attiecīgi 2011. gadā – 413 pašnāvnieki, 91 noslepkavotais un 176 autoavāriju upuri. Turklāt tiek uzskatīts (PVO), ka oficiālā pašnāvību statistika atšķiras no reālās 2–4 reizes, bet mēģinājumu skaits ir 6–9 reizes lielāks par pašnāvību skaitu.
Šķiet, Latvijā nav bijis nopietnas pašnāvību cēlonības izpētes. Tie teksti, kurus atradu, peld pa oficiālās statistikas virspusi, grupē to pēc vecuma, dzimuma, nodarbinātības un individuālajiem iemesliem. Bez sociālas iedziļināšanās. Tie tikai apgalvo, ka pašnāvības šodien ir globāla sabiedriska (!) problēma, bet kā tādu to Latvijā neatklāj. Tomēr man šķiet, ka arī Latvijā nomācošā pārsva
rā nav vis altruistiskās, fatālistiskās vai pat egoistiskās, bet tieši anomiskās (E. Dirkheima klasifikācija) pašnāvības. Tātad – pašnāvības, kuru iemesls meklējams šādā vai tādā indivīdu nespējā adaptēties vidē, nesaskaņās ar vidi, sociālo saišu trūkumā, pretrunā starp izvirzīto mērķi un nespēju to sasniegt… Tātad arī Latvijā būtu jāizzina un preventīvi jānovērš objektīvie iemesli, kas traucē cilvēka mijiedarbībai ar sabiedrību; jānoskaidro, kāpēc Latvijas cilvēki samērā slikti panes sociālās dinamikas izmaiņas, vientulību vai urbāno vidi; cik kvalitatīvi te darbojušies adaptācijas mehānismi; kā pašnāvību ainu ietekmē demoralizācija, tas, ka sabiedriski it kā atzīto normu un vērtību ietekme uz cilvēku nav efektīva… Anomija nav pašnāvnieka, bet sabiedrības veselības rādītājs.
Bet, ja suicīda profilakse tiek uzskatīta par nevajadzīgu, tad, sevišķi lasot pašnāvību statistikas apcerējumus, pastiprinās iespaids, ka Latvijā pašnāvību uzskata tikai par patoloģiju, bet pašnāvniekus, tāpat kā viduslaikos, par no sabiedrības savrupiem tipiem, kas apveltīti ar psihes traucējumiem, un tāpēc tos kā vecos laikos pienāktos glabāt ārpus kapu sētas. Lai arī konkrētie gadījumi, kas tikuši apcerēti medijos vai dzirdēti ļaužu nostāstos, pamatā liecina, ka līdz pašnāvībai nonāk psihiski veseli cilvēki. Un, ja, piemēram, katrā ceturtajā ģimenē te varmācība, tā vairs nav atsevišķas ģimenes, bet sociāla problēma. Ja faktiski visos slāņos, sākot ar politisko partiju un beidzot ar darba devēja un darba ņēmēja attiecībām vai interneta «kultūru», te iecienītākais saskarsmes princips ir «pagrūd tuvāko, aptaisi zemāko», tad varbūt nav tik ļoti jābrīnās par to, ka pamatā sev galu dara cilvēki darbspējīgā vecumā, un par to, ka darbspējīgo mirstība te vispār ir, manuprāt, ārkārtēja. U.tml.
Ja kādam uznāk suicidāli nodomi, tam iesaka doties pie psihiatra. Bet, ja sabiedrība, tās vadoņi runā par to, ka galvenie politikas centieni šobrīd jāpievērš stabilai, augošai tautas dzīvesspējai, un ja vienlaikus šī sabiedrība ir pārpilna ar suicidālus vai citādus izmiršanas noskaņojumus veicinošiem objektīviem apstākļiem, bet nekādi nevēlas tos novērst, tad tai psihiatrs nez vai līdzēs. Tai jāiet pie tanatologa.