Rakstīt par fotoradariem ir tas pats, kas rakstīt par nulles deklarācijām. Rakstīt par nulles deklarācijām ir tas pats, kas rakstīt par fotoradariem. Abu publiski paziņotais nolūks neatbilst faktiskajam izpildījumam.
Fotoradariem nav nekāda sakara ar kārtību uz ceļiem un visai mazs sakars ar satiksmes drošību. Autovadītāju pārkāpumi nerada atbildīgos ļaudīs gribu samazināt pārkāpēju skaitu vai vismaz veikt operatīvu pārkāpumu profilaksi, norādot uz radaru klātesamību. Tie rada gribu paslēpties krūmos un izmantot pārkāpumu kā peļņas avotu. Līdzīgi jau no paša likuma par sākumdeklarēšanos izriet, ka Latvijas variantā nulles deklarāciju mērķis nav vis panākt, lai cilvēki savas finanšu attiecības ar valsti kārto disciplinēti, bet (labākajā gadījumā) panākt totālu iedzīvotāju ienākumu un izdevumu kontroli. Izmantot deklarāciju tāpat, kā tiek izmantots fotoradars. Padarīt cilvēku valsts priekšā nevis disciplinētu, bet saistītu un atkarīgu. Abas šīs būšanas iecerētas tikai kā represīvi fiskāli pasākumi.
Pagaidām izskatās, ka tādi tie arī paliks. Deklarēšanās oficiālo filozofiju labi izteic likuma par nodokļiem un nodevām pants (30.7.), kurš uzliek pārdevējam par pienākumu ziņot par klientu, ja tas ir iegādājies preci, kuras vērtība ir virs 1000 latiem, un norēķinājies par šo preci skaidrā naudā. Interesanti, saskaņā ar deklarēšanās nosacījumiem cilvēks var glabāt mājās skaidrā naudā līdz 10 000 latu, bet stučīt par viņa norēķiniem skaidrā naudā jāsāk no tūkstoša. Kāpēc? Ne viens, ne otrs pasākums –ne fotoradari, ne sākumdeklarēšanās – to patlaban reālajā izpildījumā neuzlabos cilvēku attiecības ar valsti un nevairos uzticību tiem. Žēl, jo tik ļoti gribētos būt patriotam, kurš, saņēmis sodu, priecājas, ka sistēma darbojas perfekti. Nule sodu gan var dabūt, bet pārliecības par sistēmas perfektumu – nekādas. Jo gan fotoradaru, gan sākumdeklarēšanas efektivitātei būtu jāatgriežas pie cilvēka viņa labumā. Piemēram, normālā braukšanas kārtībā pa normāliem ceļiem. Vai arī nodokļu maksātāju uzturētās valsts mašīnas spējā normāli atstrādāt šo naudu caur pienācīgu pakalpojumu, valsts servisa kvalitāti. Taču pamatot attiecīgās normas kā «servisa institūtu» (J. Reirs) to autori un amatpersonas nespēj.
Tomēr es vis neieteiktu cilvēkiem, kuri nav reālā ienākumu, izdevumu, īpašumu un finanšu lauka spēļu lielmeistari, mēģināt deklarēties vai nedeklarēties uz dullo, nemēģinot saprast, kas un kāpēc tiek vai netiek rakstīts deklarācijā. Neraugoties uz to, ka eksperti vai žurnālisti raksta – likums par nulles deklarēšanos ir nokavēts divdesmit vai desmit gadu. Nez vai eksperti un žurnālisti jums līdzēs tad, kad VID gribēs jūs pasaukt uz pārrunām par jūsu deklarāciju. Tāpēc laikā, kas atlicis līdz 2012. gada 1. jūnijam, es ieteiktu katram rūpīgi izzināt to situāciju, kas reglamentē sākumdeklarēšanos Latvijā.
Tas, ko līdz šim publiski pauduši VID darbinieki vai daži politiķi, pamatā skāris standartsituācijas, un to nekādi nevar saukt par pietiekamu skaidrošanas darbu. Turklāt tas ticis pamatā veikts birokrātijas, nevis latviešu valodā. Daudzmaz sistematizētu un tieši cilvēkiem pievērstu nulles deklarēšanās problemātiku es atradu vien nesen latviešu un krievu valodā iznākušajā Jevgeņijas Zaicevas grāmatiņā Fizisko personu nulles deklarācija. To iesaku atrast un izlasīt. Iespējams, arī tā nebūs visiem saprotama, taču cilvēkiem, kuri mācējuši uzkrāt vairāk nekā 10 000 latu, ar to vajadzētu tikt galā. Bet labums te tāds, ka autore, nosaukusi deklarēšanos par «obligātu neērtību», gan saliek pa plauktiem deklarējamo, gan arī norāda sākumdeklarēšanās zemūdens akmeņus. Īpaši jāuzsver tas, ka deklarēšanās Latvijas izpildījumā nekādu amnestiju neparedz. Ja VID šajā ziņā pievērstos valsts izmantotājiem un izzadzējiem, nez vai te būtu ko ķepuroties. Taču līdzšinējā Latvijas birokrātiskā un represīvā kultūra liecina, ka pamatā var tikt tramdīti tie cilvēki, kuriem ir īpašums, bet ienākumi – mazi. Ir jāsagatavojas.
Te vēl jāpiebilst, ka par deklarācijas neiesniegšanu pēc attiecīgas iestādes brīdinājuma varam dabūt maksāt līdz 60 minimālajām mēnešalgām vai līdz diviem gadiem cietumā. Savukārt par nepatiesu ziņu sniegšanu – līdz 100 minimālajām algām vai četrus gadus cietumā, vai piespiedu darbu. Līdz šim, neraugoties uz garu virkni nepilnīgu amatpersonu deklarāciju, represīvais aparāts sodu ziņā bijis ļoti maigs. Bet, tā kā pie mums augšas apgrūtina ar smagumu ne sevi, bet apakšas, apakšām jābūt gatavām uz visādiem brīnumiem, visādām obligātām neērtībām.