Reģionālās masalas

Ja tev ir viena vai pāris pumpas uz ģīmja, tad tās var būt arī dzimumzīmītes vai skaistumkārpas. Bet, ja tev viss ģīmis vienos izsitumos, tad tā ir slimība.

Latvijā reģionālās partijas šobrīd ir slimība. Nopietna politiskās sistēmas slimība. Šīs slimības saasinājums pirms kārtējām pašvaldību vēlēšanām liecina, ka, neraugoties uz it kā veselīgu, nesen veiktu profilaksi Saeimas līmenī, Latvijas partiju sistēma ne tik vien kā nav atkopusies, bet turpina degradēt. Kāpēc tā liekas?

Pirmkārt, vai kāda no esošām un iespējamām reģionu partijām ir nākusi klajā ar daudzmaz precīzu kaut vai tikai sava izvēlētā reģiona identitātes definīciju? Manuprāt, neviena. Sākot ar Gods kalpot Rīgai!, beidzot ar kārtējiem Daugavpils jaunveidojumiem. Bet tas man šķiet pirmais, kas vēl pirms programmatiskā rīcības izvērsuma vajadzīgs, lai būtu kaut kāds pamats gaidīt no šiem veidojumiem politisku novitāti. Taču visi šie veidojumi politiskā aspektā definē to, kas politikas veikalā jau ir. Neviens no tiem negrasās oponēt politiskās sistēmas kvalitātei ne reģionālā, ne vispārnacionālā līmenī. Kāda velna pēc tad šīs politiskās organizācijas sabiedrībai vajadzīgas, ja pat skata pēc tās nevīžo paskaidrot, ko tām vērts vārds «politisks» kvalificētā un ne politizētu pļāpu līmenī? Iespējams arī, ka reģionālās partijas jau dzimst ar pāķu apziņu un pāķu attieksmi pret «lielo politiku» tāpēc, lai perspektīvā būtu vieglāk piekabināties, lai būtu vieglāk bloķēties ar kādu masīvāku partiju. Jau tā politiskās partijas valsts kuģī ir kā nenostiprināta (lasi – bezprincipiāla) krava, kas, kuģim svārstoties un politiskajam līdzsvaram mainoties, šļūkā no borta pie borta. Nu nāks klāt vēl tādas pašas. Un valsts kuģa stabilitāte kļūs vēl apšaubāmāka.

Otrkārt, idejisks šo partiju vājums pat sava reģiona mērogā liecina, ka tāda vai citāda līmeņa nomenklatūra tik vien kā meklējas pēc braucamā, kas to varētu aiztransportēt līdz vietējai varai 2013. gadā un, ja izdosies, arī līdz nākamajai Saeimai. Būtu priecīgs uzzināt, ka Latvijā ir tāda vieta, kur reģionu partiju grasās dzemdēt nevis bijusī vai esošā nomenklatūra, bet sabiedrība. Pagaidām man šķiet, ka piezemētais, savtīgais, grupu interešu mērogs, tā aprobežošana ar varu un nepacelšana līdz valstij, ir galvenais iemesls, kāpēc Latvijā nav izdevies izveidot vienotu reģioniem pievērstu politisku spēku. Lai gan pats reģionu stāvoklis liecina, ka atrast vienotus principus attieksmē pret centrālās varas nostāju līdzsvarotas valsts teritoriālās attīstības lietās nevajadzētu būt pārāk grūti.

Treškārt, politiskā sistēma acīmredzot ir tiktāl degradējusies, ka nomenklatūra mēģina izdzīvot, «mažoritarizējoties» partiju sistēmas ietvaros. Un reģionālās partijas lielā mērā ir vai nu šīs «mažoritarizācijas», vai politikas «personalizācijas» surogāts. Proti – neraugoties uz to, ka partiju sistēmai vietējā varā ir vēl mazāks efekts nekā centrālajā, politiķi pat vietējā līmenī negrib mainīt proporcionālo vēlēšanu sistēmu uz mažoritāro. Lai arī, no otras puses, katram skaidrs, ka vietējā vara tomēr ir tuvāk cilvēkam nekā centrālā un ka vietējā līmenī daudz izteiktāk nekā centrālajā tiks balsots par personālijām, par kaut cik autoritātēm. Nevis partiju sarakstiem. Taču politiskā vara, neraugoties uz to, ka partijas produktīvā varas sistēmā kļuvušas liekais posms, arī vietējā līmenī par varītēm grib uzturēt savdabīgu «seksualitātes homoseksualizāciju». Sak, mēs labi zinām, ka jūs balsosiet par personām, par cilvēkiem sarakstos un nevis partijām, tomēr skaitīsies, ka sekss jums bijis ar partiju. Arī šī liekulīgā māžošanās vairo valsts neauglību. Vietējā līmeņa vēlēšanās partijām jau nākamgad varētu ļaut atpūsties, atgūt stāju, bet, pats galvenais, atgūt atbilstību politisko partiju līmenim. Var saprast, ka partiju saraksti ļauj tām kontrolēt situāciju, šķirot ievēlamos un izbalsojamos. Bet labu varas efektu tas pagaidām devis vien pāris pilsētās un dažos novados. Vispārēja pozitīva varas efekta no tā pagaidām nav. Tāpēc, vismaz profilaktiskos nolūkos, būtu labi cilvēkiem ļaut vietējā līmenī balsot par tiem, kurus grib viņi. Nevis partijas.

Ceturtkārt, iepriekšējais bija antitēze. Tēze ir tāda, ka ir aplam noraidīt reģionālo partiju ideju principā. Te bija runa ir tikai par to, ka šo ideju uzurpējuši savtīgums, varaskāre un provinciālisms. Piemēram, man šķiet, ka spēcīga reģionāla partija būtu vietā Latgalē. Iespējams, arī citur, bet Latgalē minētā reģionālās identitātes problēma ir definējama visskaidrāk. Taču arī tur šāda partija būs bezjēdzīga, kamēr nebūs pienācīgu līderu. Un partijas, kuras nespēj definēt politiku, ir sistēmas izlaidības kalngals. Slimība.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais