Saeimā radusies Sabiedrības saliedētības komisija. Tā vairs nesekos Pilsonības likuma izpildei, bet meklēs politiķiem un cilvēkiem kopīgo. Tas būs grūti.
Nav izslēgts, ka varai no savas puses nāksies meklēt un uzturēt kopīgo ar represīvām, varmācīgām metodēm. Manā uztverē Saliedētības komisija ir šobrīd liekulīgākā Saeimas komisija. Jo, no vienas puses, šī komisija meklēs kopīgo, bet, no otras, tieši Saeimas akcepts nosaka to, ka Latvijas varai un Latvijas sabiedrībai kopīgā paliek arvien mazāk un mazāk.
Pirmkārt, ja kāds vēlas runāt par saliedētību politiskā vai sociālā līmenī, tam jāzina kopīgs mērķis vai intereses, kuru dēļ vērts saliedēties. Bet Latvijas vara nav spējusi uzturēt varas un sabiedrības konkordātu, politisko vienprātību pat attieksmē pret tik aptverošu jēdzienu kā pati valsts. Tā nespēj tikt galā ne ar interešu sadrumstalotību un korporatīvismu pašā valsts aparātā, ne arī atbrīvoties no iekšēja cinisma un netīrības. Gluži pretēji, krīzes laiks un tā pārvarēšanai izvēlētās vietējās metodes skaidri parādīja, ka pirmā vietā varai te nav vis valsts un tās nākotne, bet sevis uzturēšanas problēmas. Valsts iztērētājs nevar būt saliedētājs.
Otrkārt, lai saliedētība notiktu, esot jāstiprina garīgā dimensija politikā. Jānis Streičs nesen teica, ka «nabadzība pagaidām pasargā mūsu zemīti. Iebrauciet Anglijā vai Francijā un jūs īsti nesapratīsiet, kādā valstī esat nokļuvuši» (NRA, 20.03.2012.), bet Latvijā, lai kādā mēlē arī kurš runātu, «tik un tā šī ir kristīgas tautas valoda (..), patiesi vienoties Latvijā mēs varam tikai kristietībā». Nedomāju, ka Jānis Streičs šo vienošanos redzēja kaut kādā direktīvā baznīcas tuvināšanā valstij. Visticamāk, te tika domāta gadsimtos kopta pasaules izjūta, garīgā tradīcija, kura varētu (varēja) būt priekšnoteikums mūsu saimniekošanas ģenēzei. Līdzīgi kā Rietumu kapitālisma ģenēzi noteica protestantisma ētika. Taču Latvijas vara uzskatīja par labāku šos garīgos aspektus ignorēt un, izvēloties par galveno saimniekošanas priekšnosacījumu «tirgus boļševismu» (P. Redavejs), arī degradēja tos. Šobrīd tā teoretizē par garīgumu, kuru pati laicīgā saskarsmē apzināti nīdējusi. Ja tas tā nebūtu, būtu vērojams valsts uzplaukums visās ar cilvēka spēju iegūšanu un apliecinājumu saistītās jomās. Sākot ar izglītību un beidzot ar zinātni. Ja runājam par latvisko, plauktu Latvijas lauki. Lai tautu līmenī saliedētos caur garīgo, ir nepieciešama attīstīta kultūrtelpa plašā un ne tikai kultūras resora izpratnē. Taču šī kultūrtelpa ir tikpat sašķelta kā informatīvā telpa. Vai krievu inteliģentu pamatmasa kaut cik pārzina latviešu kultūras notikumu kontekstu? Vai varbūt latviešu inteliģentu pamatmasa var raksturot vietējās krievu kultūras norises? Ne velna. Pat vienas kultūras ietvaros šie inteliģenti to vairākumā nezina, kas notiek viņu tiešās nodarbes blakusdārziņā. Ja politikai tiešām rūp saliedētība, tad tā varēja pacensties uzturēt laukumu, kur iepriekšminētajiem satikties, iepazīties un saliedēties. Tāda laukuma šobrīd faktiski nav. Nevajag muldēt par saliedētību, kamēr politikas kurss ir pretējs tai.
Treškārt, par kādu varas un sabiedrības saliedētību runāt, kamēr to intereses brauc pa dažādiem ceļiem un bezmaz pretējos virzienos. Par kādu saliedētību, piemēram, runāt, ja sabiedrībai ir svarīgi, lai slimības tiktu ārstētas savlaicīgi un lai rindas būtu atkarīgas no tikai no slimības akūtuma, bet vara uzskata par pieļaujamu ārstēšanu, tās savlaicīgumu padarīt atkarīgu no maksātspējas. Par kādu saliedētību runāt, ja vara, kas nav spējusi attīstīt tautsaimniecību, kas notērējusi vecāko paaudžu radīto dzīves vērtību, kas zagusi sociālo budžetu, kas pieļāvusi otrā pensiju līmeņa izgāšanos, nu pūlas nevis kompensēt savas kļūdas un piepildīt sociālo budžetu caur attīstību, bet grib kompensēties uz aktīvo un priekšpensijas paaudžu rēķina bez jebkādām sociālekonomiskā konteksta izmaiņām. Kas te mūs aicina uz saliedētību?
Tāpēc, pirms sludināt saliedētību ar politikas muti, politiķiem, ceturtkārt, jāsaved kārtībā pašiem sevi. Jo, ja runā par sociālo un etnisko jomu, tad vārda «saliedētība» sinonīms Latvijā šobrīd ir vārds «konflikts». Un galvenais šāda stāvokļa nodrošinātājs ir politika. Jo politikai labpaticis turēt principu «savējais–svešais» par jebkuras interešu sadursmes, domstarpību… ideoloģisku ietērpu. Pretinieka, opozīcijas arhetipam ticis piemeklēts kas zvērīgs, draudīgs, naidīgs. To var uzskatīt par vietējās politiskās kultūras kodu. Ērtāk šķitis pastāvēt galējībās un veicināt dažāda rakstura noslāņošanos nekā pacietīgi un abpusēji transformēt attiecības par labu kopīgajam. Nav ko runāt par saliedētību, ja politika netaisās uzskatīt par līdzcilvēkiem tos, ko pati līdz šim turējusi par zemcilvēkiem.