Pirmkārt, konservatīvo ideju institūta Populares Latvija SKDS pasūtītais pētījums Pasaules uzskats: pašnovērtējums un realitāte, kuru 13. aprīlī Eiropas mājā tautās laida Edgars Zalāns, Māris Riekstiņš un Arnis Kaktiņš, konstatē pilnīgi normālu sociālpolitisko ainu apstākļos, kad partijām nerūp to vai citu ideoloģiju, politisko uzskatu (tostarp etnopolitisko) īstenošana pēc būtības, bet vienīgi varas iegūšana, tās pārdale un izmantošana.
Ja vien pētījuma autori lieto terminus (labējs, kreiss, konservatīvs, sociālistisks…) atbilstoši to kvalificētām formulām, Latvijā šobrīd velti meklēt kādu Weltanshauungspartei, kura savā rīcībā spējusi būt konsekventa attieksmē pret visas (!) valsts tautsaimniecisko politiku atbilstoši saviem it kā esošajiem uzskatiem. Latvijas partijas, sākot ar Sociālistisko un beidzot ar Zaļo, ir tipiskas Patronagepartei, kuru centieni ir varas apgādāšana līderiem un amatu dabūšana partiju aparātam (sk. D. Kolā, Politiskā socioloģija). Manā uztverē pētījuma rezultātus lielā mērā nosaka tas, ka partijas Latvijā ir «ieinteresētu personu uzņēmumi» (Interessenbetrieb) un politiski it nekas vairāk.
Bet no kā gan cita cilvēkiem mācīties politisko uzskatu konsekvenci, ja ne no partijām? Vai tās šajā ziņā ir bijušas Latvijas sabiedrībai pozitīvs politiskās audzināšanas piemērs? Nekādā gadījumā. Pētījums (to var redzēt institūta mājaslapā) ļoti labi parāda, ka pretrunīgu uzskatu eklektika arī starp konkrētu partiju atbalstītājiem ne ar ko neatšķiras no pretrunām starp respondentu kopuma pašnovērtējumu un faktisko nostāju. Ij NA, ij SC atbalstītāji (ar ne pārāk izteiktām niansēm) domā, ka «pēc ateisma lekcijas nenāktu par ļaunu apmeklēt baznīcu» (frāze no filmas Grēksūdze). Vai otrādi. Uzskati (ja runā par partijām, tad ar uzskatiem es saprotu nevis muldēšanu mītiņos, bet atbilstoši definētu valsts praksi konkrētā situācijā) no kampaņas kampaņā ne tuvu nav bijis tas galvenais, ko partijas likušas pie sirds vēlētājiem. Turklāt paši vēlētāji partijām bijuši vajadzīgi tikai varas pārdales brīžos un tad, kad bez vēlētājiem partiju varas apdraudējums šķitis nenovēršams. Tā ka pētījums pilnā mērā atspoguļo to politisko uzskatu kultūru, par kādu te parūpējušās Latvijas partijas.
Otrkārt, pētījuma autori izturas pret respondentiem ļoti humāni. Tie pieņem, ka visiem aptaujātajiem ir politiskie uzskati, ka «visiem cilvēkiem var būt viedoklis vai, citiem vārdiem, viedokļu ražošana ir pieejama visiem. (..). Otrs postulāts pieņem, ka visi viedokļi ir nozīmīgi.» (P. Burdjē.). Es tik humāns nebūšu un teikšu, ka aptaujātajiem, ciktāl to pašvērtējums ir pretrunā ar faktisko viņu uzskatu ainu, politisko uzskatu nav. Pretējā gadījumā man jāpieņem, ka šie cilvēki sirgst ar personības dalīšanos. Bet tā ir šizofrēnija. To, ka lielai daļai pētījumā iesaistīto respondentu politisko uzskatu nav, es apgalvoju arī tāpēc, ka neredzu Latvijā spēcīgu sabiedrības pašregulāciju. Gluži otrādi, ar cilvēku iesaistīšanos, sabiedrisko, pilsonisko līdzdalību saistītie pētījumi līdz šim apliecinājuši, ka sabiedrības pašregulācija ir ļoti vāja. Un, manuprāt, arī dalība politiskajās partijās ir tik niecīga, ka grēks tās saukt par sabiedriskām organizācijām.
Tātad – saskaņā ar pašvērtējumu 37% no mums ir labēji, 16% – kreisi. Bet realitātē, tad, kad jautājumi, lai noskaidrotu faktisko attieksmi, uzdoti aplinkus, labēji esam vairs tikai 5%, kreisi – 55%. Līdzīgi – saskaņā ar pašvērtējumu liberāli esam 26%, konservatīvi – 16%. Bet realitātē liberāli esam 9%, konservatīvi – 50%. Un Saeimas partiju atbalstītāji mums ir lielākoties vai nu kreisi, vai ne šādi, ne tādi, bet liberāļu visvairāk ir sociāldemokrātiskajam SC. 46,6% aptaujāto izvēlējušies sociālistisko valsts galveno uzdevumu aprakstu, 31,3% – konservatīvo, 12,5% – liberālo. Varētu jautāt – kas tad tā te mums par demokrātiju, ja valsts oficiālā kursa retorika visvairāk atbilst mazākuma viedoklim? Tomēr vislielāko uzmanību es pievērstu pētījuma uzrādītajai politisko uzskatu nesakoptībai. Manā uztverē par politiskiem uzskatiem, ideoloģiju nevar runāt tad, ja sabiedrības attīstība ir pirmspolitiskās apziņas līmenī. Nevar runāt par stabiliem politiskajiem uzskatiem tad, ja cilvēkiem publiskajā (politiskajā) telpā ārējie priekšraksti un tradicionālie aizspriedumi svarīgāki par iekšējiem regulatoriem (tostarp morāli un saprātu). Lūk, šo pretrunu uzrāda pētījums. To, ka cilvēku publiskā, (politiskā) uzvedība arvien neatbilst viņu faktiskajiem uzskatiem. To, ka partijas nepārstāv cilvēku politiskos viedokļus, bet cilvēki mimikrē nopakaļ partiju transformācijām, ko arī nenosaka to deklarēto uzskatu attīstība. To, ka sabiedrība nav uzskatījusi par vajadzīgu politiski izglītoties, tāpat kā neuzskata par vajadzīgu sev akūtā, pilsoniski nepieciešamā līmenī izglītoties juridiski. Vārdu sakot, pētījums manā uztverē (ja domā pētījumā pieteiktajās labējā, kreisā, liberālā, konservatīvā u.tml. kategorijās) apliecina visai augstu politiskā analfabētisma pakāpi gan sabiedrībā, gan partijās.
Treškārt, pētījums atklāj, ka Latvijā starp latviešiem dominē etnocentrisms. Proti, tam, «vai Latvijā būtu vairāk jāaizstāv latviešu intereses», piekrīt 53% latviešu, bet tam, «vai pret visām šeit dzīvojošām tautībām būtu jāizturas vienādi», – 22% (visi respondenti attiecīgi – 33 un 42%). Manā uztverē arī no šīm abām tēzēm neviena te nav izkopta konsekventa politiskā uzskata līmenī. Partijas eksponē mītiņu etnocentrismu, spodrina nacionālo bižutēriju. Bet turpat pētījumā konstatēts, ka 56,1% vēlas maksimālu neatkarības saglabāšanu, bet 58% uzskata, ka nacionālajam protekcionismam vajadzētu būt valdības prioritātei. Vai šī nostāja ir kādas mūsu «etnocentriskās» partijas faktiskās rīcības pamats? Vai no tās izriet politika? Un – pretēji – vai etnocentrisma oponentiem ir efektīva politiska, praktiska alternatīva, izejot no viņu nostājas? Neredzu tādu. Turklāt pētījuma atklātais «nodokļu jautājuma paradokss» liecina, ka etnocentrisms te varētu tikt saprasts vairāk «es» nekā «mēs» līmenī. Proti, iedzīvotāji visvairāk (38,3%) vēlas, lai valdība samazina nodokļus un funkcijas, bet vienlaikus uzskata, ka par nodrošinātām vecumdienām jārūpējas (75%) valstij, par pienācīgu mājokli (62%) – valstij, valstij jāvelk cilvēki laukā no nabadzības, pat ja tie nestrādā (45%) utt.. Ja ir tāda sociāla attieksme pret valsti (domāju, ka visās etniskās grupās tā ir samērā līdzīga), tad jārunā nevis par etnocentrismu, bet par egocentrismu. Protams, arī šie procenti liecina, cik galēji nepietiekami valsts politika tikusi pievērsta gan cilvēku politiskajai, gan sociālekonomiskajai pašpaļāvībai. Tāpēc nav jābrīnās, ka lieli cilvēki spiežas pie valsts kā mazi, aprūpējami bērni. Un vienlaikus jūt šīs atkarības diskomfortu. Jo ir lieli cilvēki.