Kultūras ministre, protams, ir pateicīga izvazāšanai pa teikumiem. Tik pateicīga, ka medijiem šķiet diezgan eksponēt saskares formu, nemeklējot pēc profesionālā satura un nevērtējot to.
Lai gan samērā statiskais KM komunikācijas saturs (proti – praktiskā stratēģiskā (bez)rezultativitāte) manā uztverē ir daudz satraucošāks (ar pārejošiem īsa taktiska uzplaukuma posmiem kā izņēmumiem) par mainīgo saskares formu. Nez vai kāda no kultūras jomām var apgalvot, ka Latvijas valsts beidzot ir izvēlējusies sev un nācijas stāvoklim, tās augšupejai adekvātu kultūras atbalsta modeli un konsekventi turas pie tā.
Ne jau aiz gara laika 12. maijā Rakstnieku savienības sapulcē gandrīz tiem pašiem vārdiem tika fiksētas tās pašas prasības, kas tika fiksētas jau 1994. gadā (tolaik gan vēl nebija tāds tuksnesis periodisko kultūras izdevumu un to atbalsta laukā). Daļa no šīm prasībām tika ietvertas kultūrpolitikas dokumentos kā apsolījumi. 1998. gadā es piedalījos nacionālā ziņojuma Kultūrpolitika Latvijā izstrādē. Ziņojums ietvēra tos pašus secinājumus un vēlmes, ko šodien arvien pauž Latvijas Radošo savienību padome. Tostarp tika atzīts, ka «Latvijā praktiski nav izveidota mākslinieku sociālās nodrošināšanas sistēma». Radošo savienību padomes tālaika ideja nu jau šķiet vairāk nekā desmit gadu pastāv mākslinieka statusam veltīta likumprojekta veidā. Arī tolaik daudzas ziņojuma tēzes tika ietvertas kultūrpolitikas dokumentos kā apsolījums. Bet solītāji šajā laikā neko nav darījuši, lai saskaņotu mākslinieka sociālo aizsardzību ar viņa darba specifiku. Taču – tas nav brīnums, ja KM galvenais mērķis (pašmērķis), kā minētajā sapulcē sapratu no KM kultūrpolitikas departamenta vadītājas Jolantas Treiles, ir arvien jaunu kultūrpolitikas dokumentu radīšana. Bez skaidri definēta to rezultāta.
Tāpēc arī uzskatu, ka kultūras nozares vadītāju saturiskā komunikācija, neatkarīgi no kārtējā ministra personiskā šarma, laika gaitā bijusi nejēdzīgāka par tās ārējo formu. Varētu izteikties mīlīgāk, bet diemžēl es oficiālo kultūrpolitikas veidotāju uzvedībā saskatu saikni ar vispārējās politikas tendenci bremzēt nacionālo valsti kā patstāvīgu vienību. Diemžēl inertajā kultūras vadoņu attieksmē pret kultūras telpas kreatīvu pilnveidošanos es redzu sakaru ar vispārējo globālo vēlmi atsacīties no tradicionālām kultūrsociālām idejām un saistībām par labu domāšanai tirgus, nevis sabiedriskās (kultūras) kategorijās. Šādā attieksmē es saskatu nacionālā nihilisma stimulēšanu. Imanta Ziedoņa 1996. gadā minētajā izpratnē: «.. nacionālais nihilisms izpaužas līdzīgi: ierosinātas uz Eiropas Savienību, tautas jau orientē sevi uz izdzīvošanu tās vērtību pārpilnībā, aizmirsdamas veidot savu pienesuma bildi, neiedibina savu nacionālo vērtību kontus kopu vērtību bankā.»
Diemžēl tas, ka mediji un arī radošie ļaudis, līdzīgi internetā klīstošajiem bezgalvjiem, pamatā apcer nevis tēmu, bet tās paudēju (ministri), man liecina, ka komunikācija varētu būt abpusēji līdzvērtīga. Proti – neviena puse neatklājas kvalitatīvi (profesionāli) pārāka par otru. Tiek gan daudzināts vārds «kultūra», bet – ne ministrijai ir atbildes kultūras līmenī, ne radošajiem piedāvājums kultūras līmenī. Tāpēc, pirmkārt, tiem abiem vajadzētu vienoties, par ko ir runa. Ja par mākslu infrastruktūru un finansēšanu, tad par to. Ja par kultūru, tad jāvienojas, kas ar to domāts. Man kultūra saistās ar nācijas dzīvesspējas, rīcībspējas, konkurētspējas, patības noturību un attīstību. Vai: «Vārds kultūra latviešu valodā (cultura) nozīmē kopšanu, uzlabošanu un uzlabojumu. Šis vārds tātad uzrāda uz zināmu pilnības pakāpi. Tātad arī uz vērtību vērtību» (I. Ziedonis). Ja tāda izpratne ir pieņemama, tad gan uz ministriju, gan radošajiem attiecas tas, ko saka Rainis: «Pavalstniekiem nav jābūt kultureliem, bet pilsoņiem ir jābūt kultureliem.» Tas, ka vietējā deputātu padome truli noraida atbalstu dzejai, tas, ka saistībā ar nacionālo (kultūru) jo daudzi cilvēki pat lepojas ar to, ka negrib neko redzēt aiz savas saprašanas apvāršņa, ir gan oficiālās kultūrpolitikas, gan intelektuālās (radošās) elites nopelns. Proti – kultūrsociālā komunikācija (nevis māksla), tautas kultūrizglītība bijusi vai nu novārtā, vai vīzdegunīga, nepieejama… Daļēji tas nāk no tā, ka kultūrpolitika pati uzdevusi kultūru par visam (budžetam, tautsaimniecībai, dzīves saturam…) piestiķējamu lietu. Par piedevu, kas allaž turama ratu pakaļā. Bet tas, ka pārlieku daudzi (spriežot pēc atsaucēm uz konfliktu ar ministri) radošos uzskata par margināļiem, liecina par zemu sociālpolitisko autoritāti. Par gara vērienu, kas gādā tik par savu vajadzību, nevis vidi, kurā tai būt. Lai arī, manuprāt, tieši intelektuālajai (radošajai) elitei būtu jānosaka politiskajai elitei, kādai būt valsts attīstības paradigmai.
Otrkārt, kamēr valdība pastāvēs kā nozaru feodāļu sastapšanās, normālas kultūrpolitikas nebūs. «Nozares» ministrija šādā kontekstā varbūt kaut ko saprot no kultūras institūtiem, bet no kultūras gandrīz neko. Vārds «kopšana» satur arī vārda «kopā» sakni. Dzirdot minētajā sapulcē atrunas – ministrija gribēja, bet valdība negribēja –, jādomā, ka valdībā attieksmē pret kultūru vārds «kopā» nepastāv. Valdībai ir jābūt kulturelai. Ja zemnieks diskreditē savu tīrumu, viņš diskreditē arī dzejas nozīmi. Bet pirmām kārtām viņš diskreditē sava pagasta tautas namu, kurā viņa darba augļi dod viņa bērnam iespēju dziedāt, notur, rada un turpina tautu, kas kopj tēvu tīrumus dziedādama. Ja izglītības sistēma diskreditē arodskolas, tā diskreditē arī teātru cerības uz sagatavotu skatītāju, kas vismaz respektē cita darbu kā jaunradi. Utt. Vai – no citas puses. Ja Kultūras ministrija, piesaucot premjera viedokli, teic, ka iezīmēta akcīzes daļa Kultūrkapitālam neies cauri, tad kāpēc Veselības ministrija runā par 5% veselības nodokli kā iezīmētu iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļu un tur to par pilnīgi iespējamu? Ja visa kultūra saiet nozares ministrijā un tēlo vien rozīnes dzīves bulkā, nez vai tā ko daudz var līdzēt tautas kultūrspēkam.