Kultūras ministrija, Kultūras alianse un Nacionālā apvienība pirmdien parakstīja dokumentu, kurš mani pārliecināja tik vien kā par to, ka orientēšanās politikā nav radošo stiprā puse.
Un tāpēc tie viegli ķerami uz dažādiem mušpapīriem. Šāds mušpapīrs man šķiet arī parakstītais «sadarbības memorands». Iespējams, vajadzētu priecāties, jo «puses» pēc ilgiem strīdiem tomēr taču nonāca līdz kaut kādai savstarpējai pretimnākšanai. Un es jau ar priecājos. Par to, ka memorands neskar pārvaldes stilu. Un vēl par to, ka pārvaldē atgriežas «partiju komitejas».
Pirmkārt, to dokumentu kopums, kas memorandā «ņemti vērā» (sākot ar valdības deklarāciju un beidzot ar stratēģiju Latvija 2030 vai Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.–2015. gadam. Nacionāla valsts), manuprāt, pietiekami skaidri nosaka Kultūras ministrijai darāmo un ir tai saistoši. Tāpat šie dokumenti pietiekami skaidri atklāj, ka radošo satraukumu un prasības pamatā radīja ne jau kaut kas jauns vai stratēģiski, taktiski agrāk nepamanīts, bet gan tas, ka ministrija nav veikusi savus pienākumus. Tos pienākumus, kas izriet no oficiāli akceptētiem dokumentiem. Tātad – sadarbības memoranda teksts vēlmju līmenī varbūt būtu bijis vietā 2006. gadā. Šobrīd tajās frāzēs, kas memorandā seko vārdiem «sadarboties», «līdzdarboties», «ietekmēt», «īstenot», būtu vismaz jānojauš kaut kādas iestrādes, nevis vien kārtējie vispārīgie reveransi. Memorandam kā dokumentam, kas izriet no rīcības pēctecības, lai cik bēdīga tā ar būtu bijusi, varētu ticēt. Kārtējai proklamācijai ticēt grūti. Pat ja memoranda pielikumi būs konkrētības un atbildības ideāls, jumta papīra «kvalitāte» neko neliecina par to, ka ministrija «no savas puses» turpmāk darīs savu darbu kā pienākas. Bet, ja Kultūras alianse cer caur šo papīrīti pie šīs ministres dabūt savām nozarītēm vairāk naudiņas, ko tur iebilst? Pie nākamā ministra varēs sākt visu jezgu atkal no sākuma.
Otrkārt, mani sevišķi ielīksmoja tas, ka šim papīram uzlikts ministres partijas jumts. Līksmība auga, dzirdot, ka LIZDA par izglītības politiku grasās diskutēt ne ekspertu, bet Reformu partijas lokā. Līksmība pārauga orgasmā, uzzinot, ka valsts uzņēmumos paredzēts atjaunot uzņēmumu padomes. Baltijas korporatīvās pārvaldības institūts, savā ziņojumā secinādams, ka līdz ar uzņēmumu padomju likvidāciju no vanniņas izliets bērns, iespējams, vēlējies teikt, ka no siles izlietas koalīcijas partijas. Tiek apgalvots, ka uzņēmumu padomes nav bijušas nekādas «barotnes», bet «efektīvas pārraugošās struktūras». It kā nevajadzētu būt pārlieku grūti to pierādīt ar salīdzinošiem aprēķiniem. Turklāt pilnīgi iespējams, ka esošajā situācijā legalizēta koalīcijas partiju ietekmes klātbūtne uzņēmumiem ir izdevīgāka, nekā tekalēšana atbalsta meklējumos pa varas partiju kuluāriem. Un arī ministrijām, pastāvot esošajai attieksmei pret valsts pārvaldi, vieglāk sadarboties ar uzņēmumiem, ja tajos ir «partiju komitejas». Vara savu dabu mainīt netaisās, tāpēc šādas «partiju komitejas» uzņēmumos jāatjauno. Iespējams, vecākajās administratoru paaudzēs tas rada pat drošības sajūtu. Kā vecos laikos šķiet svarīgi, ja uz papīra stāv valdošās partijas akcepts, ja var teikt – partija atļāva. Kamēr institūta apgalvojums nav ne ar ko segts, tikmēr man šķiet, ka šo padomju «nepieciešamība» izriet nevis no labas un efektīvas pārvaldības principiem, bet no esošās politiskās kultūras un politikas stila.
Ticis apgalvots (bet atkal nav ticis profesionāli pamatots), ka padome ir «nepieciešams kontroles mehānisms, kas uzraudzītu uzņēmuma valdes darbību» (I. Godmanis) vai ka līdz ar padomju likvidāciju «zaudēts būtisks elements valsts pārvaldē» (D. Pavļuts). Tātad – padomes bija kaut kas valsts pārvaldē integrēts? Savādi, jo, piemēram, no Grovera Starlinga grāmatas Valsts sektora pārvalde (daļa Politiskā vadība), kā arī citiem līdzīga satura avotiem, manuprāt, izriet, ka šādi administrācijas politizācijas «elementi» nevairo neko citu kā vien tā saukto atkarības varu. Turklāt tiek apgalvots, ka padomes vajag tāpēc, ka valdības, ministriju kapacitāte ir nepietiekama, lai veiktu atbilstošu uzņēmumu kontroli. Atkal savādi, kāpēc jārada palīgstruktūra tā vietā, lai nodrošinātu atbilstošu kapacitāti ministrijās? Interesanti, kāpēc ministrijās, kuras kontrolē un pārvalda ar komercdarbību cieši saistītas jomas, klerkiem, kā izriet no institūta ziņojuma, «trūkst zināšanu un pieredzes komercdarbībā»? Man šķiet, ka pat kultūras ministres ar vieglu muti palaistais vārds «koučings» (meklēt risinājumus kopā ar klientu) izsaka vienu no pamatprasmēm, ar kuru jābūt apveltītam ikvienam kaut cik atbildīgam ministrijas darbiniekam. Protams, manekenus un nejēgas nākas stutēt ar ekspertiem un padomēm.
Un kāpēc gan, kā sacīts ziņojumā, ir «skaidrs, ka ministrijas nevar veikt to darbu, ko profesionāla padome, ko veido izglītoti, talantīgi un pieredzējuši cilvēki». Kāpēc ministriju štatu nevar veidot «izglītoti, talantīgi un pieredzējuši cilvēki»? Vai gan ministriju kadru atlasei nav jābūt vēl perfektākai? Turklāt, velkot ar pirkstu pa bijušajiem padomju sastāviem, viegli secināt, ka vairākums tajās iekļauto nav bijuši ne tautsaimniecības izcilnieki, ne ar tā vai cita uzņēmuma specifikā kaut cik trenēti cilvēki. Tātad – valdības koalīcijas ir uzskatījušas un joprojām uzskata, ka, papildinot valsts uzņēmumu valžu uzraudzību ar, pieņemsim, «izglītotu, talantīgu un pieredzējušu» partiju ķēkšu komandu, uzņēmumi darbojas labāk. Kas par to liecināja un liecina? Tarifu slogs uz ļaužu pleciem; ceļu stāvoklis; pasažieru transporta pieejamība valstī; nodrošināta veselības profilakse; kaut kas nezināms un neiespējams Latvenergo tad, kad tur darbojās padome; airBaltic interešu pārāk savrupais (no koalīcijas) lidojums…? Uz to var atbildēt bez miglas pūšanas, konkrēti uzrādot attiecīgo jomu un uzņēmumu tautsaimniecisko (nevis savtīgo) izaugsmi attiecīgos periodos. Taču man liekas, ka šajā gadījumā nav vis tik daudz jārunā par ministriju kapacitāti, cik par to, ka pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā partijas sajutušas savas kapacitātes deficītu. Un tāpēc palielinājusies vilkme pie siles.