Dzīvnieciņi veldzējas katrs pie sava dīķa. Opozīcija veldzējas pie Rīgas dīķa. Pozīcija veldzējas pie valsts dīķa. Latvijā miers un Bērziņš pilī. Veldzes lietās dzīvnieciņi netrako un ūdeni dīķos nejauc.
Latvijā dzīvnieciņi netrako arī tad, kad valstī sausums vai kad plūdi. Latvijā dzīvnieciņi trako tad, kad meklējas. Nākamā lielā meklēšanās gaidāma pēc gada. Dzīvnieciņi trakos. Municipālās vēlēšanas Rīgā, Latgalē un, iespējams, vēl kaut kur neapšaubāmi būs politiskas vēlēšanas. Publiski nesacentīsies vis administratīvās kapacitātes un saimnieciskais ķēriens, bet politiskā retorika. Ja šobrīd aptauja (SKDS) pareģo Rīgā vairākumu
(32 domnieku vietas) Saskaņas centram, tad skaidrs, ka vienotā vai nevienotā latviešu partiju saraksta trumpis būs ne jau izcils esošās Rīgas domes koalīcijas darbības novērtējums plus izcils, reāls Rīgas tautsaimnieciskās perspektīvas zīmējums, bet sauklis: «Neatdosim Rīgu krieviem!»
Es domāju, ka galvenokārt tieši šis sauklis piepildīs SC aptaujā fiksēto nākotni, un domāju, ka SC pat cer uz ko tamlīdzīgu kā savu resursu. Kur vēl labāks līdzeklis pataisīt krievus monolītus kā norāde, ka tie visi vienādi un visi slikti? SC nenāksies Rīgas kampaņā pārāk saspringt, jo šis sauklis saliedēs potenciālo elektorātu ap SC labāk nekā pašas apvienības pūliņi. Plus dažas vietas nupat dibinātajai Dzimtajai valodai.
Turklāt aptaujas konteksts, manuprāt, visai skaidri iezīmē Rīgu kā divu kopienu pilsētu. (Jāpiebilst, ka es te runāju tikai par attiecību politisko, nevis sociālo vai ekonomisko līmeni.) Tas ir viens no 18. februāra referenduma rezultātiem. Bet tas, ka Rīgā tieši Vienotība (23,7%) un Nacionālā apvienība (13,3%), ir visai tālu priekšā LZS (5,3%), Reformu partijai (4%) un Zaļajai partijai (2,8%), manuprāt, liecina, ka etniskais balsojums Rīgā būs vēl izteiktāks nekā iepriekšējā reizē. To pastiprinās arī varas manipulācijas ar valodu bērnudārzos vai kādas citas ar etnisko faktoru greznotas pozas. Turklāt šīs pozas, to kategorisms vairāk kalpos vēlētāju simpātiju pārdalei starp latviešu partijām nekā to saliedētībai. Protams, tie ir tikai pieņēmumi. Taču pagaidām nav nekādu pazīmju, ka Saeimas partijas uzsākušas kāda cita varas dabūšanas stila treniņus.
Bet – vai ir iespējams citādi? Vai ir iespējams nojaukt, vismaz būtiski ietekmēt šo SKDS aptaujas prognozi Rīgai? Ir iespējams. Taču tam nav resursu vai, pareizāk, gribas tos mobilizēt. Pirmkārt, ir iespējams pārliecināt sabiedrību, ka Latvija tiešām izpildījusi neiespējamo misiju un tas nu ir katram skaidri redzams. Vai gan Saeimas koalīcija var gribēt labāku kampaņas trumpi, ja tā tiešām izvilkusi valsti no purva? Taču visticamāk šī izpilde tiks demonstrēta statistiski, bet sociālekonomiski tā arī paliks valdības un SVF intīms noslēpums. Otrkārt, ir (bija) iespējams politikas līmenī pāriet no etniskiem monologiem uz kvalificētu un saturīgu starpetnisku dialogu. Ja ne citādi, tas vismaz varētu kaut cik iespaidot tos, kuriem šī impotentā, ieilgusī etnopolitiskā jāšanās pieriebusies un kuri tāpēc vai nu tupēs mājās, vai protesta kārtā balsos, teiksim, par SC. Taču politiķu dialogs visticamāk tā arī netaps, jo katrs turēs dārgas savas referendumā gūtās uzvaras. Iespējams, taču, treškārt, vismazāk ticams ir tas, ka kampaņu noteiks pati pilsēta, profesionāla viedokļu konkurence tās stāvokļa un nākotnes vērtējumā.
Man šķiet, ka nākamais Rīgas domes sasaukums tā kopumā būs sliktāks par esošo. Jo kampaņa pamatā apelēs pie tās vēlētāju attieksmes, kas varbūt bija laba referendumam, bet pilsētas municipālai kvalitātei ir tikai populisms. Katrs paliks pie sava dīķa. Dīķi kļūs vēl seklāki.