Kam man bestsellers, ja nemāku lasīt?

Kādā sabiedriskā (nevis reliģiskā) pasākumā dziedātāji glabāja dziedātāju. Bet – nedziedāja. Drošības pēc. Lai arī bija lasījuši, ka nekad neviens nenāks bičot autoratlīdzību bērēs un izlaidumos.

Viņi zināja – tas, kas Latvijā pamatots tikai ar iestādes labo gribu, nevis likumu, nav drošs. Arī man šādos gadījumos šķiet vēlamāka gudrā Temīda ar aizsietām acīm nekā gudrā Paklone ar vaļējām. Proti – likuma piemērojamības un interpretācijas ietvariem, manuprāt, jābūt noteiktiem vai nu pašā likumā, vai arī tam jābūt tiesas ziņā. Činavnieka labvēlība un apetīte ir atkarīga no viņa lokālo interešu jomas veiksmēm vai neveiksmēm. Neesmu redzējis nevienu (ieskaitot AKKA/LAA), kurš netiektos pavilkt vispārīgo zem sava lokālā konteksta.

Es neteicu, ka AKKA/LAA pagaidām būtu rīkojusies īpaši nesamērīgi. Es tikai teicu ka tas, ko un kā man dziedāt, kādus dzejoļus skaitīt, kādu fona mūziku izvēlēties bezbiļešu (tajā skaitā – masu) pasākumos, nav kantoru darīšana. Bet, ja tā ir kantoru darīšana, tad šādos gadījumos, manuprāt, jārunā par kultūras (mākslas) pieejamības neadekvātu ierobežojumu. Lokālais un sekundārais uzbāžas būtiskajam. Proti, ja kāds nāk ar saviem naudas roku dzelžiem tur, kur autorība nevienam neko nepelna, tad tas uzskata, ka kultūra ir tikai vienpusēji raidāms reprezentācijas akts, nevis kopīga pieredze. Man tāda pieeja liekas tumsonīga. Un, kamēr tumsonība pastāv, robeža starp kāst un atbalstīt jānosaka ar likumu.

Daudz aprunātā «radio klausīšanās nodeva» ir Saeimas «nopelns» un arī nav saprātīga, samērīga regulējuma piemērs. Man tā šķiet tāda pati nejēdzība un izspiešana kā maksa par iekāpšanu taksometrā vai gāzes abonēšana. Kroplas mēra sajūtas un alkatības, nevis saimnieciskuma fenomens. Vēl man šķiet, ka šajā gadījumā tiek aplikta nevis prece (radio), bet preces funkcija. Ne vien lāpsta, bet arī rakšana. Ne vien cirvis, bet arī ciršana. Ne vien pods, bet arī … Jo par radio jau ir samaksāts gan kā par preci, gan kā par nesēju.

Ja stulbumu varētu izskaust ar stulbumu, es ierosinātu kaut ko iekasēt arī par matemātikas teorēmu un fizikas likumu izmantošanu. Jo man kremt, ka vieniem no stulbuma kaut kas atlec, bet, teiksim, Oma onkulis un viņa šodienas līdzinieki paliek bešā. Neraugoties uz to, ka pēdējā gadsimtā Oma onkuļu investīcijas kultūrā (!) un šo investīciju izraisītās sekas bijušas nozīmīgākas par visu masu kultūras un komerckultūras devumu kopā. Man šķiet, ka Oma onkuļiem būtu daudz lielākas tiesības prasīt santīmu par katru mikrofona slēdža vai peles klikšķi. Pārlūkoju svarīgākos autortiesību aizsardzības dokumentus (vispasaules, Romas, Briseles, Ženēvas, arābu u. c.) kopš Statute of Anne (1710.) un Bernes konvencijas (1886.). Lai arī simt gados tehnoloģijas ir devušas autoriem (izpildītājiem) jaunu izplatījumu, to aizstāvji šajos sasniegumos redzējuši pamatā tikai savas intereses, savus naudas kociņus, bet nav domājuši par to, ka šie sasniegumi mainījuši autora un sabiedrības attiecības.

Ja vien kaut ko neesmu palaidis garām, tad pēdējā laika polemikā Oma onkuļu kaut cik bijis žēl vienīgi Jurim Kažam. Un vēl Paulam Bankovskim pirms pāris gadiem Kultūras Dienā: ««Noziedznieki» uzskata, ka būtu jāmaina autortiesības aizsargājošie likumi, jo tie jau sen neatbilst pārmaiņām, kādas mūzikas ierakstu ieguvi un klausīšanos skārušas līdz ar interneta dāvātajām iespējām.» Pauls turpat uzdeva retoriskus jautājumus: «Vai nelegāla mūzikas un filmu kopēšana ir jāapkaro un jāaizliedz? Vai varbūt jāatrod veids, kā pabarot vilku, aitas atstājot dzīvas?» Atceroties to, ka kultūra nav autoru, izdevēju un producentu monologs, bet vismaz divpusēja mijiedarbība, kuras rezultātā kultūrteksti veido nevis neauglīgu maksas muzeju, bet kopā ar tautas jaunradi asimilējas tajā, ko sauc par nacionālo kultūru, es uzskatu šķēršļus, kas traucē «garam elpot, kur tas grib», par aizvācamiem. Pirātus es dalītu kopētājos un tiražētājos. Kopētāji man šķiet kultūras darbinieki, bet pret nelegāliem tiražētājiem es izturētos tāpat kā pret prečzīmju un brendu zagļiem. Tāda attieksme, lai cik dīvaini neliktos, man palīdz labāk atpazīt autoru situācijā, kad priekšplānā tiek izliktas «populāras dziesmas un lipīgas drazas» (Dz. Sodums) un kad pastāv tieksme jaukt © ar svītrkodu. Katrā ziņā savādi, ja © dabū lērums mantu, kuras pat ne profesionālas kritikas, bet arī publikas acīs pelnījušas vien svītrkodu. Jo ir vien prece, kam ir vien cena, kam nav vērtības, kas uzdod par intelektuālo īpašumu fikciju vai imitāciju. Nav jaunrades, nav autora. Ja jau ir aktualizēts jēdziens «radošā industrija», tad laiks būtu aktualizēt arī jēdzienu «radošā ekoloģija».

Katrā ziņā autortiesību aizstāvjiem autora izpratnes transformācijas visā mūsdienu transformāciju kontekstā rūpējušas ļoti maz. Pat ziņas par autora nāvi nav tos aizkustinājušas. Lai arī pagājušā gadsimta gaitā regulāri publicēti nekrologi sakarā ar autora vai kāda mākslas žanra galu. Šos nekrologus sacerējuši ļoti gudri ļaudis (R. Gvardini, V. Veidle, G. Marsels, M. Bergs, H. Ortega i Gasets, P. Vaibels, O. Mandelštams…). Romāna nāve, Varoņa nāve, Teātra laikmeta gals, Glezniecības gals, Mākslas vēstures gals utt. Grāmatas Komponistu laika gals (2002.) autors Vladimirs Martinovs (mēs zinām galvenokārt viņa mūziku dažādu žanru filmām; Aukstā 1953. gada vasara, Sala, Māja, kuru uzcēla Džeks,…), būdams šogad Rīgā, teica: «Mēs dzīvojam tektoniskas nobīdes laikā. Mēs dzīvojām literatūrcentriskā, papīrcentriskā pasaulē. Patlaban mēs šo pasauli pametam. Jau kopš astoņdesmitajiem komponists ir aizstumts aiz izpildītāju varenajiem pleciem. Skaņu režisoru saskare ar mūziku ir ciešāka nekā mūsējā. Mikrofons parāda, kurš te galvenais. Pienācis verbalitātes gals. Un varbūt tas ir labi. Jo mūzika atbrīvojas no teksta kundzības. Iznāk, ka komponista figūra mūzikai nav obligāta. Mūzika tiek vaļā no varaskāriem tirāniem, kuri ar nošu teksta palīdzību mēģināja to savaldīt.»

Turklāt virkne izdevēju un producentu acīmredzot uzskata, ka īstens autors šodien ir tas, kurš ir veiksmīgs komerckultūras ietvaros. Tā tie piedalās autora apbedīšanā. Jo uzskata autoru pamatā par uztura, nevis kultūras bagātinātāju. Labākais bestsellers šiem ir tas, ko sacerējis kāds spējīgs LautenbahaJūsmiņa (vai Poruka, vai Raiņa...) klons. Bestsellers, kura dēļ jāpiepūlas, kura radošās unikalitātes dēļ varbūt pat jāmācās lasīt no jauna, tos nesaista. Varbūt tie paši vairs nespēj ne lasīt, ne atpazīt autoru, kurš savu amatu uztur izsmalcinātas jaunrades līmenī. Arī tādēļ es būtu par to, lai laikmets tiek novērtēts adekvāti, nodrošinot gan vilku, gan aitu kultūreksistenci.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais