Interesanti, ko Rīgas dome, kas nesen samērā vienprātīgi pieņēma lēmumu eksportēt Rīgas ubagus pie baznīcām, par tiem zina? Droši vien kaut ko no policijas un, lai arī maz ticams, varbūt kaut ko no pašiem ubagiem.
Puslīdz nopietnu, kaut tikai kvantitatīvu, šā sociālā starpslāņa raksturojumu domes publiskajās šūplādēs neatradu. Citādi domnieki, pirms kļūt par ubagu izvietošanas «jumtu», būtu uzdevuši sev vismaz jautājumu – kāpēc ubagu Rīgā ir tik daudz? Manuprāt, domnieki tik vien kā pavāca šo problēmu nost no savām pie estētiskas un sociālas dailes radušajām actiņām. Turklāt vēl apgrūtinot baznīcu pamatā ar tiem, kam ubagošana ir bizness. Droši vien domniekiem liekas, ka tie spēruši lielu soli ubagošanas problēmas pārvarēšanā. Iespējams, tie ievēroja, ka krievu literatūras klasikas un glezniecības šedevri apliecina – ubagu vieta ir na paperķi (uz baznīcas lieveņa). Bet, kad acu priekšā ir «klasisks» attaisnojums, tad viegli pieņemt lēmumu, kurš izriet vienīgi no domnieku labsajūtas. Nekādu citādu pamatojumu es šim lēmumam nesaskatu. Jau pāris gadus neesmu nevienu ubagu aicinājis pusdienās, bet treknajos gados to šad tad darīju. Turklāt nesaucu vis tos, kas man likās tīkami, bet meklēju nepatīkamākos, uzbāzīgos un agresīvos. Pārsvarā, pat iedevis kādu naudiņu ierosmei, tiku noraidīts. Bet, kad piedāvāju tiem kompensēt pāris stundu ienākumus, tad dažreiz izdevās savus priekšstatus par ubagošanu papildināt. Turklāt kompensācijas naudiņa nebija nekāda mazā. Vārdu sakot, Rīgas centrā viss kā savulaik Ķelnē, kur ubags teicis Danke! vien tad, kad devums nav bijis mazāks par piecām markām. Man šķiet, ka Rīgas dome, pieņemdama savu lēmumu, varbūt ir redzējusi ubagus pa vienam, bet nav redzējusi vai nav gribējusi redzēt sociālu grupu, izzināt tās attiecības un rīcības cēlonību. No tā, ko esmu dabūjis dzirdēt no dažiem «pirmavotiem», izriet, ka arī Rīga sirgst ar organizētu ubagošanu. Tie, kurus izstiept roku piespiedusi dzīve, starp tiem, kuriem ubagošana ir «darbs», Rīgas vidū ir nejaušība. Bet dome grib iztikt ar mehānisku, teritoriālu problēmas lokalizāciju. Vai vismaz ar baznīcām ir par to iepriekš runāts? Daži sazvanītie baznīckungi teica, ka nav. Man šķiet, ka jebkurā gadījumā dome egoistiski spekulē ar baznīcas misiju. Acīmredzot kāds domē atcerējies tēzi: kas dod ubagam, tas dod Dievam, un pilnībā attiecinājis to ne vien uz devējiem, bet arī visiem mūsdienu ubagiem. Iespējams pat, ka Rīgas dome lēma aizvākt ubagus no sevis tālāk, jo tie taisīti pēc politiķu ģīmja un līdzības. Jo abos kopumos izplatītās pamatīpašības (sirdsapziņas deficīts; spēja pielāgot sejas izteiksmi un pozu savai vajadzībai; gatavība tapt pazemotam šīs vajadzības dēļ…) sakrīt. Kurš gan politiķis gribēs atzīt, ka ir laimīgs pārtikt no sabiedrības veidā, kādā pārtiek ubags. Nav lielas starpības, vai viens ubago protēzei vienu gadu, otru gadu, piekto… gadu, vai otrs uzskata par iespējamu atkal un atkal lūgt naudu reformām, kurām jau sen vajadzēja būt paveiktām un kurām nauda reiz jau dota. Rīgas domniekiem vienkārši likās, ka ubagi šos mēda. Es gribu teikt divas lietas. Ubagošana pamatā ir rīdzinieku sociālekonomiskā stāvokļa, savstarpējās saskarsmes un sabiedrības morāles noteikta būšana. Ja nepatīk, vajag novākt šīs problēmas cēloņus, nevis smalki raukt degunu par to, ka nez no kurienes radušies ubagi bojā domnieku un tūristu kaifu. Otrkārt, dome aplam cenšas liekšķerēt savas problēmas pie baznīcas sliekšņa. Un vēl – dome aizliegusi iežēlināšanai izmantot dzīvniekus. Un kā tad ar bērniem, kurus redzu gan ubagojam pašus, gan pieaugušiem ubagiem uz rokām? Ar bērniem, kuriem, lai tie nedīdās, varbūt iedurta kāda doza narkotiku vai alkohola. Dzirdēju stāstu, ka viena māte pārdozējusi, bērniņš miris, bet viņa, «saimnieka» bardzības dēļ turpinājusi ubagot ar mirušu bērniņu rokās. Suņi, kaķi, pagagaiļi un mērkaķi ir tikai bērna klātbūtnes surogātvariants. Proti – ja jau pieņemt kādu lēmumu, tad vismaz tik daudz varētu vīžot, kā izvairīties no attieksmes fragmentārisma pret patiešām nopietnu sociālu problēmu. Es ierosinātu ierīkot Rīgas domē soliņus ubagiem, bet vispārēji turēties pie kāda gudra cilvēka ierosinājuma: «Pirms dodat ubagam trīsdesmit centu maizītei, pacentieties uz to maizīti paskatīties.» Kanādā veikts pētījums liecina, ka 85% saubagotās naudas tiek tērēta netikuma (alkohols, narkotikas…) uzturēšanai.