Tām Latvijas partijām, kuras grib tikt Saeimā, šobrīd ir visizdevīgākā poza. Jo ohlokrātiskais ( ohlokrātija pūļa vara) politiskās apziņas līmenis, ko Latvijas varas partijas divdesmit gados mērķtiecīgi borējušas sabiedrībai, ir kļuvis dominējošs un partijām nav tam rezultatīvu (ideoloģisku) pretlīdzekļu. Ja, teiksim, Vienotības vai kādas citas partijas reitings krīt, tā nav nekāda nelaime un neko daudz neliecina par šīs partijas kvalitāti. Tas liecina vienīgi par to, ka tā vai cita partija operatīvajā telpā nepietiekami demonstrējusi sava elektorātiņa iecienītākās pozas. Partiju reputācijas ir tikpat sadalītas kā reklāmas tirgi, un svārstības nenotiek vis reālas partiju konkurences, bet vienīgi šo virtuālo reputāciju ietvaros.
Pasarg’, die’s, kādai partijai taisīt saprātīgus politiskus manevrus ārpus šo priekšstatu ietvariem. Sandra SondoreKukule (RP) tik vien kā izteica hipotētisku pieļāvumu, ka saimnieciskās darbības telpā sadarbība ar Saskaņas centru būtu iespējama, un pat no ļaudīm, kas tur sevi par ekspertiem, dabūja lērumu aizrādījumu par sarkano līniju, tas ir – spēles noteikumu neievērošanu. Ja kaut vai tā pati Reformu partija grib (šaubos, vai spēj) definēt skaidru ideoloģiju un darīs to pēc būtības, tad tai būs jāizvēlas – vai nu sēdēt Saeimā, vai sēdēt ar savu ideoloģiju pie ratiem. Šobrīd vienīgi izdabāšana ohlokrātiskiem priekšstatiem par politikas transformācijām sagādās partijām varas labsajūtu. Partijas un vēlētāji lielā mērā pastāv tādā politisko uzskatu tandēmā, kas nodrošina tālāku to abpusēju degradāciju. Vienlaikus – sarkanās līnijas varas partijām nozīmē tikai teritorijas iezīmēšanu, nevis uzskatu konsekvenci. Ja vajag, šīs partijas brīvi un bez kādām principu aizturēm, bez pašcenzūras dreifē pa visu politisko uzskatu dīķi. Un vēlētāji, kas pieprasa striktu principialitāti pozu līmenī, praksē šo rīcību «pēc vajadzības» politisko uzvedību liberālkomunistu, nacionālglobālistu, kristīgo ateistu, konservatīvo radikāļu, zilzaļo industriālistu vai vēl kādu «ideoloģisku» kokteiļu līmenī uzskata par pieņemamu un pat apsveicamu. Jo paši ar saviem principiem izrīkojas tieši tāpat. Jautājums – kas vēlējis vēlētājus? – šobrīd man šķiet viens no aktuālākajiem Latvijas politikas kvalitātes jautājumiem. Varas partijas te piekopušas «demokrātijas» formu, kas novedusi pie tā, ka sabiedrības pamatmasa ar demokrātiju saprot ohlokrātiju, bet ar vārda brīvību, kā teica Ābrams Kleckins, bezatbildīgu klaigāšanu. Tā izrādījusies izdevīga kombinācija, jo tā ļauj izdzīvot oligarhijai augšā un pūlim, kurš savās aktivitātēs palaikam sadūšojas uz kādu gājienu no punkta A līdz punktam B, palaikam ir tik «revolucionārs», ka izdauza dažus stiklus, bet tad acumirklī saplok un nav spējīgs ietekmēt varu pat tad, ja tā būtiski un netaisnīgi apgrūtina vai katru šajā pūlī (jauniešu nākotne, pensijas, piespiedu emigrācija). Jāpiebilst, ka ceturtā vara, mediji, gan dara savu darbu. Tie ir sabiedrības sargsuņi. Tie sargā šo nekvalitāti. Bez izņēmumiem. Arī sabiedriskie. Demokrātija pēc būtības bijusi un ir apgrūtinājums gan partijām, gan sabiedrības pamatmasai. Tāpēc partijas tiecas to visādi surogatizēt. Partijas var saprast, jo tās grib noturēt varu sabiedrībā, kuru pašas nav izglītojušas valstij. Un kura pati nav centusies izglītoties. Tiem, kas sāka vadīt valsti pēc atmodas, patīk teikt, ka viņiem tolaik trūka pieredzes. Spriežot pēc tā, kā valsts vadīta laika gaitā, tie par pieredzi uzskatījuši rutīnu un bijuši slinki mācīties, pat ja tikuši «efeju līgas» augstskolās. Uz citām valstīm tie braukuši vien paēst protokola ietvaros. Palaikam tos spārnojuši Somijas, Jaunzēlandes vai Argentīnas modeļi. Bet tikai kā spēlītes, ko patrenkāt pa valdības nama parketu, nevis lietot kā izejvielu savas valsts stratēģijas būvei. Definēt skaidru, mūsdienās efektīvu ideoloģiju, kas pievērsta valsts perspektīvai, te nozīmēs cerēt uz to sabiedrības daļu, kas vēl spēj būt prasīga pret sevi un vērtēt sevi caur nākotni. Bet – nez vai tas garantēs varu. Jo pūles un pašaizliedzība šobrīd nav ne vairākuma, ne varas ideja. Pagaidām vēlētāji dos priekšroku nevis ideoloģijām, bet manipulācijām. Ja vien partiju fasādes būs skata un atšķirības dēļ pušķotas ar dažiem deklaratīviem principiem. Bet, ja kādam gribas efektīvu ideoloģiju, tam jācer nevis uz ideoloģiju sacerētājiem, bet jāgaida, kamēr sabiedrībai atkal vajadzēs kolektīvo un solidāro. Taču šī vajadzība, visticamāk, nāks caur gauži nežēlīgu empīrisku pieredzi.