Nofotografēsimies kopā!

Jūlijā Jūrmalā dažas dienas vienmēr spīd nauda. Jūrmalā nauda jūlijā katru gadu spīd tik traki, ka arvien kāda Latvijas valsts amatpersona sajūtas no tās spīdēšanas kā mēnessērdzīga, izstiepj rociņas, izstiepj lūpiņas un dodas, kur nauda spīd.

Ar valstisku apņemšanos atgādināt naudai – es taču arī te esmu. Iespīdi arī manā dārziņā! Un nauda iespīd. Vismaz solās iespīdēt. Jo naudai allaž patīk, ja ne tikai viņa pati vai mediji, bet arī valsts amatpersonas paplašina tās nozīmi. Tad nauda var spīdēt pāri visam. Tad pasākums, kurš pamatā tikai izmanto kultūras brendu un kultūras cilvēkus, kļūst par kultūras pasākumu. Amatpersonas metas tam ierādīt vietu, ko tas pats sev vairs nespēj vai nemaz negrib uzturēt. Tam rūp tik vien kā piemeklēt jaunu lielgabalu gaļu savai industrijai, bet pēkšņi to uzrunā kā gara milzi, kas nav pievērsis pietiekošu uzmanību latviešu puķītēm. Tas ir glaimojoši, ja Latvijas amatpersonas pietuvina šo pasākumu valsts ievērības cienīgām lietām, kamēr citās valstīs un pat rīkotāju mītnes zemē šī uzmanība ir sekundāra. Tas ir glaimojoši, amizanti un aizkustinoši, ja kultūras ministre sarkdama sauc – vai, vai, tikai neskarieties klāt mūsu valsts intīmajām zonām! Atvainojos, sakrālajām zonām. Ja pārtulkotu no diplomātiskās normālā valodā, tas varētu nozīmēt: «Nofotografēsimies taču kopā!» Kas arī tiek panākts. Beigās visi apmierināti. Pasākums dabūjis valstisku uzmanību, bet amatpersonas caur puķēm pateikušas krievam: «Nogriez savu mikrofonu klusāk. Te ir vienīgā zeme, kur latviešiem pagulēt.» Mēs esam spodrinājuši naudu pret sevi, un nauda spodrinājusi sevi pret mums. Es te neizrunājos par Jaunā viļņa priekšnesumiem. Starp JV priekšnesumiem bija daudz laba. Piemēram, Krievijas pavecais roks un Toms Džonss. Es te izrunājos par JV koptēlu un vietējo vipu tekalēšanu ap to. Šķiet, krievu rakstnieks Boriss Akuņins ieviesa apzīmējumu «glancētā literatūra». JV ir tikpat glancēts, cik savulaik Miervalža Poļa cilvēks bija bronzēts. Turklāt vārds «glance» te neraksturo stilu, bet gan attieksmi pret stilu. Šajā attieksmē lepnumu (par spēju piesaistīt talantus vai – galu galā – par spēju tikt pie naudas), kas varētu būt pozitīva īpašība, aizstājusi grandioza pašapmierinātība, kas ir stagnatīva īpašība. Tik grandioza pašapmierinātība, ka pat šī šova estētika no gada gadā top spīdīgāka un spīdīgāka. Tas ir treknuma spīdums un treknuma priekšstati par eleganci. Nav brīnums, ka šis ārišķais glancējums aizmālē poras, caur kurām pasākums varētu brīvi elpot. Manuprāt, tieši tādēļ JV kopumā dominē nevis tieksme uz novitāti, bet – uz standartu. Ir zvaigznes, kas arvien stāv pāri tam, ir jaunie, kas mēģina industrijas standartu kaut cik ignorēt, taču kopumā tiek eksponēts (un prasīts?) standarts (mode), kurš nereti robežojas ar pliekanību. Un vēl – sevišķi šogad, klausoties koncertu vadītājus un JV runasvīrus medijos, nereti likās, ka tā vairs gluži nav krievu valoda. Tā kā neesmu krievs, teikšu, ka tā bija nabadzīga krievu valoda. Ja būtu krievs, teiktu, ka tā bija nožēlojama. Es neteicu, ka JV nevajag. Ja ne citādi, tad vismaz TV skatītāji dažus vakarus dabū barību, kas tomēr ir labāka par vietējo raidījumu pamatmasu šajā žanrā. Taču es nesaprotu, ko vietējie kungi no reizes reizē var cepties ap, lai vērienīgu, tomēr samērā tipisku popkultūras tusiņu. Nu, ko jūs, tur tikai oi-ļuļi, oi-ļuļi?! Vajag arī aijaijā, trallalā. Vēl komplekšaināk šķiet rakt nacionālus ierakumus krastmalā, kas liekas laba vieta visādiem priekiem un skumjām. Nevajag tur pie katra koka siet sēru bantīti. Bet, ja jau arī JV «ignorē Latvijas vērtības», tad Saeimai tūliņ pēc brīvdienām jālemj kompleksi – vai mums vajag šitos JV, SVF, PB, EP… ja tie ignorē Latvijas vērtības? Es neuztvertu šo neirotisko ieinteresētību vien kā komplekšainu ambiciozitāti, ja kungi un kundzes vismaz tikpat ieinteresēti ņemtos ap tiem pašmāju vai viespasākumiem, kuru pievienoto vērtību nenosaka nauda. Taču jādomā, ka naudas spīdumu tie redz daudz labāk nekā kultūras.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais