Pirms klauvēt pie kaimiņiem

Izteicies, ka Baltijas valstīm būs grūti ilgtermiņā izdzīvot pa vienai, Latvijas prezidents, manuprāt, piedāvāja sintezēt šajās valstīs pastāvošo pesimismu. Jo, lai Baltijas valstis būtu savā iespējamā ūnijā stabilas, tām tomēr vispirms būtu jāiemācās dzīvot (nevis izdzīvot) katrai par sevi.

Pirmais. Kad Latvijā īstenoja teritoriālo reformu, tika apgalvots, ka pašvaldību masivizācija likvidēs nabadzīgās teritorijas, kuras «ir par mazu, lai izdzīvotu vienas pašas». Cik no šo nabadzīgo pagastu telpas tagad piedzīvo uzplaukumu, kļuvušas par kopējās telpas donoriem? Uzdrošinos apgalvot, ka mazākums. Acīmredzot arī tāpēc, ka ar gribēšanu izdzīvot dzīvei ir par maz. Otrais. Latvijas politiķi un mediji pēkšņi atklājuši jau Bismarkam zināmo, ka pabalsti izlaiž. Pārlieku daudzi īslaicīgai izdzīvošanai dotos pabalstus padarījuši par savas dzīves stratēģijas pamatu. Savukārt dzīves stratēģija valsts līmenī nav tikusi piedāvāta kā tās mērķis. Es teiktu, ka valsts sociālekonomiskā politika līdz šim savā telpā vairāk provocējusi izdzīvošanas nekā dzīvošanas stratēģiju. Tā ir ij indivīdam, ij valstij pasīva, pesimistiska stratēģija, un tieši tās dēļ no valsts emigrē arī jauni un gudri ļaudis. Tas ir arī viens no sabiedrības sašķeltības iemesliem, jo izdzīvošanā katram savs krekls tuvāks, bet dzīvošanā rets kaimiņš nebūs priecīgs tev palīdzēt. Diemžēl arī prezidenta doma šķietas izrietam no izdzīvošanas stratēģijas. Trešais. Mēs jau teju desmit gadus esam Eiropas Savienībā. Tad kāpēc, neraugoties uz jau ilgo klātbūtni ES, mēs joprojām vairāk pārtiekam no Eiropas nekā esam kļuvuši par tās uzturētāju? Cik ilgi vēl būsim tās izmantotāji bez pietiekamām investīcijām paši savas dzīvošanas morālo, sociālo un ekonomisko faktoru uzturēšanā? Mēs taču iekļāvāmies šajā savienībā tieši tādēļ, lai mūsu dzīvošanas ilgtspēja kļūtu stabila un neatgriezeniska. Vai Eiropai tas mums būtu mūžīgi jāgarantē kā patērētājiem, kuru attiecību ar ES materiālais saldo ir nolemts būt allaž negatīvs? Varbūt Eiropai tagad ne sevišķi labi klājas arī tāpēc, ka pārlieku daudziem tā ir vien iztikšanas, nevis pašlepnuma vai pat nākotnes lieta. Acīmredzot mēs stājāmies ES vairāk kā padomju impērijas atlūza, nevis kā savas pašatziņas tuksnesi godam izgājusi valsts, kas sākotnēji ar savu stāju, garu un intelektu, bet vēlāk arī ar savu labklājību apliecina, ka dalījums jaunajā un vecajā Eiropā ir tās būtībai un ilgtspējai aplams. Ar to gribu sacīt, ka Baltijas valstīm būs grūti vienoties, ja tās par šo vienotību domās katra no savas nabadzības. Baltijas valstīm būs grūti vienoties ilgā perspektīvā, ja kāda no tām nebūs tikusi galā ar savām iekšējām dzīvošanas vai pat izdzīvošanas problēmām. Kāda jēga solidarizēties ar to, kas būs citiem uz kakla? Izdzīvošanas stratēģija nav uzticams piedāvājums pat labām kaimiņattiecībām. Varbūt tā ir laba krīžu, karu un bada gadu stratēģija. Bet arī tad tai jābūt šā stāvokļa pārvarēšanas, nevis tajā pastāvēšanas stratēģijai. Dzīves, nevis izdzīvošanas politikai. Baltijas pansionāts, kurā izdzīvot, nav nepieciešams. Pat valstis nav vajadzīgas izdzīvošanai. Latvieši paši tam piemērs. Man latviešu māka izdzīvot tādai pāri bradāšanai piemērotā vietā kā šī šķiet unikāla un apbrīnojama. Es to saku nevis ar ironiju, bet ar lepnumu. Cik te nav bijis svešinieku ar nolūku izskaust mūs kā tautu, bet nav sanācis. Reizēm man šķiet, ka tad, kad it kā varētu sākt dzīvot, mēs palaižamies tieši tāpēc, ka nav pret (!) ko turēt sevi pa īstam kopā. Tad mēs piemeklējam šos pret, lai radītu (iz)dzīvošanas ilūziju. Un brīnāmies, ja kā kopums nespējam izkustēties. Iespējams, esam savā neilgā brīvībā jau tik noguruši, ka tuvojamies kādam kritiskam, sociālpsiholoģiskam slieksnim, kas liek samierināties ar izdzīvot un eksistēt, nevis pastāvēt uz dzīvot un būt. Taču šobrīd tie man liekas iekšēji draudi. Tie, pirms klauvēt pie kaimiņu durvīm, ir mūsu mājas uzdevums.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais