Mutes nost no NAP 2014.–2020.! Tas nav domāts Jānim Ošlejam, tas nav domāts Andrim Deniņam un nav domāts pat pašam Ģirtam Rungainim. Tas ir domāts man. Tas nav domāts ekonomikas ministram Danielam Pavļutam, tas nav domāts finanšu ministram Andrim Vilkam, tas nav domāts pat pašam premjerministram Valdim Dombrovskim.
Tas domāts man. Tas nav domāts cilvēkiem ar racionālu uzdevumu veikšanai pakārtotu psihi. Toties tas lieliski sader ar psihi, kas radusi pārtikt no ilūzijām vai vīzijām (piemēram, par Jāni un Annu Bērziņiem 2020. gadā). Turklāt – NAP labi padodas literatūrkritiska vērtējuma specifikai. «Utopija – tas ir sapnis. Tā ir nākotnes valstība, kuru cilvēks rada sapņos. Tā ir labāka nākotne, kuras dēļ cilvēks cīnās un dzīvo» (H. Velss, Mūsdienu utopija). Lasiet mūsdienu romāna apjomā sacerēto NAP un jūs sajutīsiet, ka cilvēki (NAP autori) definējuši vēlamo kā misiju. Bet «mūsdienu utopija rod sevi atziņā, ka visas problēmas ir iespējams atrisināt, nedaudz mainot sistēmu. Lai arī vienīgā reālā izeja ir – darīt to, kas sistēmas ietvaros ir pilnīgi neiespējami» (S. Žižeks). Vai tad tas nav teikts par jauno NAP? Vai tad tā autori neizvirza sistēmai uzdevumus (izglītība, demogrāfija, sociālā joma…), ko tā, vērtējot šodienas acīm, nespēj pavilkt? NAP autori droši varēja ņemt par sava darba moto 1968. gada formulu: «Esiet reālisti – pieprasiet neiespējamo!» Arī plānojot. Labi, ka arī valdības ministri piekrīt šai nostājai. Jo viņu budžeta ambīcijas teju trīskārt pārsniedz reālo valsts budžetu. Vai tad tas nav lieliski? Nav pozitīvi? Nav optimistiski? Ko vēl mums mūsu virtuālajā pasaulē vajag? Mazliet prieka un kādu pabalstu, lai varētu atļauties sapņot. Tikai nelga Vailds savulaik ieteica nelūrēt uz tām kartēm, kurās atrodama zeme Utopija. Un vēl ķīnieši pagājušā gada pavasarī gribējuši atzīt par kaitīgiem un aizliegt darbus par ceļojumiem laikā un alternatīvo vēsturi. Bet – mēs taču neesam ne tas viens, ne tie otri. Mums pasakās ezeri iet pa gaisu un zvēri rok Daugavu. Kāpēc gan, teiksim, skudriņas vai pelītes nevarētu mums brīnumainā kārtā palīdzēt īstenot šo brīnumaino NAP? Pasakās teikts, ka tā jau ir bijis. Un, kā pasakās teikts, tā ir bijis. Aiz labsajūtas pilnīgi aizmirsu to (literatūr)kritisko specifiku. Labākā utopijas kritika esot antiutopija. Tātad man jāuzrāda šajā tekstā riski, kuru dēļ mēs varam pamosties no sapņiem. Neatkārtojot to, ko pamanījuši citi, man no šī skatu punkta šķiet, ka, piemēram: – Plānam ideoloģisko jēgu piešķir aizkustinošas rūpes par to, lai nebūtu «nekādu pārtraukumu entuziasmā» (Dž. Orvels). Labā, pacilājošā proporcijā salikts viss, kas mums mīļš: žēlabas, ilūzijas, pieminēta atmoda, pieminētas pastalas... Pati iedvesmojošā vīzija ir jauka, taču tās instrumentācija ir tik miglaina, ka pat plāna autoru un koalīcijas domubiedrus ar laiku var piemeklēt slavenā renegāta Emanuela Goldsteina apsēstība un tie var sākt uzskatīt NAP par vēl vienu «oligarhiskā kolektīvisma teorijas un prakses» izpausmi. – Līdzīgām līdzšinējām vīzijām trūcis meistarīgu interpretu. Tāpēc tās var uzskatīt par mirušām tūdaļ pēc dzimšanas. Proti, lai arī šo NAP nepiemeklētu līdzīgs liktenis, nepieciešams pārvarēt funkcionālo analfabētismu. Diemžēl problēma, ko citviet risina skolās, Latvijā jārisina arī pārvaldes līmenī. Tostarp NAP nesatur atsauces uz kvalificētu nefinansiālo, taču plāna īstenošanai nepieciešamo resursu potenciāla un to pietiekamības novērtējumu. – Zinātnieki jau pamanījuši, ka šis NAP nesaskan ar Eiropas ilgtermiņa stratēģiju līdz 2020. gadam. Taču bez dokumentiem ir arī procesi. Nez vai tie stāvēs uz vietas, kamēr mēs īstenosim NAP. Utopijas iespaidu pastiprina arī tas, ka izpaliek skaidra korelācija saistībā ar astoņu gadu laikā iespējamiem notikumu pavērsieniem un transformācijām kaut vai mums tuvākajā telpā – ES . Manuprāt, šo NAP nevar ņemt par pamatu reālam, variablam vidēja termiņa scenārijam reālos apstākļos. Taču – arī ES joprojām tikai reflektē notikumus un nespēj tos apseglot. Utt., u. tml. Bet, neraugoties uz to, – ja jau viena neiespējamā misija esot izpildīta, kas liedz tādā pašā garā izpildīt arī šo? Ne velti NAP sacerēts Latvijā iecienītajā «veiksmes stāsta» stilā.