Sestdien (18. augustā) Latvijas politiski represētie četrpadsmito reizi pulcējās Ikšķilē. Ar klusuma brīdi tika pieminēti 1940. gada laikā mirušie represētie un ne sevišķi silti uztverti tie 82, kas gada laikā papildinājuši Latvijas politiski represēto apvienības (LPRA) rindas.
Vēl 111 iesniegumi noraidīti. Jautājums vietā – kur jūs bijāt pirms divdesmit gadiem un vēl kādu laiku pēc tam, kad politiski represētajiem vēl nebija sociāla valsts atbalsta, kad bija vienīgi griba politiski un organizatoriski apvienoties, paust domas par valsti un savu likteni, censties saglabāt atmiņu? «Tā ir mūsu vārgā, nesmukā vieta,» teica LPRA vadītājs Gunārs Resnais.
Lai ar Resnā kungs ironizēja, ka sanākuši cilvēki gados, kam neviens orgāns labi nestrādā, tikai mēle, liela daļa, un ne vien paši jaunākie, lika lietā arī kājas un apliecināja, ka galva ar’ tiem nav tikai priekš cepures. Jo represētie ik gadus pulcējas Ikšķilē ne tikai tādēļ, lai satiktos, uzdancotu pļaviņā pie estrādes, noklausītos viesu (Valsts prezidents Andris Bērziņš, Ikšķiles novada domes priekšsēdētājs Indulis Trapiņš, Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes priekšsēdis Edgars Skreija, kinorežisore Dzintra Geka) runas, bet arī lai sacītu, ko domā par stāvokli valstī un atgādinātu paši sev, ka «mūsu svēts pienākums, cik nu spējas atļauj, ir piedalīties kopējā valsts labklājības celšanā un līdztekus kritiski vērtēt notikumu būtību». Gadu gaitā nav nācies pieredzēt, ka, šo būtību vērtēdama, represēto apvienība kādas savas izdevības dēļ būtu staigājusi pakaļ partijām no grāvja uz grāvi. No gada gadā represētie aicinājuši varas partijas turēties uz valsts ceļa. Manā uztverē LPRA ir viena no, diemžēl, ne pārāk daudzajām organizācijām, kuras ar vārdu nacionāls tiešām saprot vērtību, nevis pozu, un ar vārdu valsts – tās dzīvo saturu, nevis tikai simbolu.
Šoreiz represētos satrauca sabiedrības sadrumstalotība politiskajos un etniskajos grupējumos, nemitīgie starppartiju ķīviņi, bezkaunīgā savtīgo tieksmju apmierināšanas kāre (turklāt ignorējot valsts intereses)… Represētie konstatēja, ka: «valdības politikā nav skaidrs tautsaimniecības attīstības mērķis, nav nozaru darbošanās plānu, jūtama stagnācija»; «nestabilitāti valstī rada nemākulīgā vai noziedzīgā banku pārvaldīšana»; «valsts varas institūcijas nespēj apstādināt ļaunprātīgos sabiedrības šķēlējus, kuri bezkaunīgi un bezatbildīgi rīkojas mūsu neatkarīgajā tiesiskajā valstī»; «valsts zeme tiek izpārdota ārzemniekiem, bet lauku iedzīvotājus aicina pāriet dzīvot uz pilsētām. Kāds absurds»; «Latvijas zinošākie un darbaspējīgākie cilvēki vēl joprojām spiesti atstāt dzimteni, lai meklētu darbu ārzemēs, varbūt uz mūžīgu palikšanu. Valsts ne zeļ, bet veco un vīst».
Šobrīd man īpaši trāpīgs liekas represēto secinājums, ka valsts varas institūcijas nespēj apstādināt ļaunprātīgus sabiedrības šķēlējus neatkarīgā tiesiskā valstī. Varas partijām gan ļoti patīk šausmināties par valsts apdraudētājiem un sabiedrības šķēlējiem, bet nez kāpēc šo, varētu teikt, politisko histēriju līdz šim pavada hroniska nespēja kvalificēti, tiesiski definēt ne piekto kolonu, ne valsts apdraudētājus, ne arī Krievijas ar noteiktu uzdevumu uzturētas organizācijas. Mājieni, politiska rīdīšana aizstāj konkrētu tiesisku rīcību. Vārds tiesiskums tiek lietots kā politiska lupata, lai noslaucītu putas no lūpām. Rodas iespaids, ka ij pozīcijas, ij opozīcijas partijām ir izdevīgi saistībā ar politiku turēt tiesiskumu aptuvenu, ne ceptu, ne vārītu. Jau gadiem valsts briesmās, jau gadiem tiek lietoti vārdi, apzīmējumi, kas to it kā apliecina, kam it kā jāseko konkrētai, konkrēti adresētai tiesiskai darbībai, bet – nekā. Gribot negribot jāsecina, ka, pirmkārt, galvenais partijām nav tas, kas ir objektīvi nepieņemams valstij, bet tas, kāda kurā acumirklī ir tās vai citas partijas patiesība. Otrkārt, ja varas partijas nevēlas konkrēti tiesiski (!) definēt valsts apdraudētājus un konkrēti (!) izravēt publisko dārziņu no tiem, tas nozīmē, ka partijas grasās izmantot savus politiskos (!) apgalvojumus, lai turpinātu (referendumi) kādus vispārīgus ierobežojumus. Ieviestu politisko cenzūru, kriminālatbildību par domām u.tml. Droši vien partijas sapņo par to, lai tiesiskums būtu politikas veikala prece, kuru tāpat kā padomju laikos vienās rokās laist tik, cik partijām izdevīgi. Represētie norādīja uz to, ka politiķiem muldēšana valda pār tiesiskumu.