Pavieglas politikas mīlnieki

Latvijas pilsoņi caur SKDS aptauju paziņojuši, ka nākamajās pašvaldību un arī nākamajās Saeimas vēlēšanās atkal ir gatavi balsot par deputātu kandidātiem nevis saistībā ar šo kandidātu valstsspēju un to, vai šie kandidāti ir daudzmaz politiķi, bet atkarībā no savas privātas patikšanas.

Turklāt pilsoņi ir caur šo aptauju paziņojuši, ka viņu izvēli noteiks ne jau sūrā īstenība, ar kuru tie, arī kā ar politikas rezultātu, sastopas diendienā, bet dažādi smadzeņu skalotāji.

Aiztikšu tikai pilsoņus. Pirmkārt, aptaujātie pilsoņi visvairāk uzticas (70,7%) izglītības iestādēm. Bet no aptaujas man izriet, ka šīs iestādes nav spējušas ieaudzināt pilsoņiem politikas vērtēšanai būtisku lietu – pilsoniskumu (te es ietveru patriotismu, sabiedrisko aktivitāti, utt.). Jo aptauja liecina, ka pilsoņi visvairāk neuzticas tieši tiem institūtiem, kuru pastāvēšana atkarīga no pašiem pilsoņiem vairāk nekā katra cita aptaujā piesauktā kantora pastāvēšana. Saeimai neuzticas 75,7%, politiskajām partijām – 83,6%. Saeima ir pilsoņu caur politiskajām partijām deleģēts institūts. Tātad pilsoņi visvairāk neuzticas tam instrumentam, ko paši uztur politikas noteikšanai. No tā izriet – pilsoņu vairākums uzskata, ka nepastāv atbildīgā (!) sasaistē ar valsti. Acīmredzot pilsoņu vairākums domā, ka valsts politika ir tikai spēlīte un to var brūķēt, nesaistot ar katra dzīvi. Tas ir nožēlojami.

Otrkārt, pilsoņu vairākuma vēlmi spriest par to vai citu kantoru uzticamību distancēti apliecina pārliekais nezinīšu daudzums saistībā tieši ar tiem institūtiem, kuri cilvēkam vistuvāk. Ja 13,2% pilsoņu nezina, kā izturēties pret izglītības iestādēm, tad katram desmitajam pilsonim valsts beidzas ar viņu pašu. Pēc tam kaut ūdens plūdi. Ja 9,5% nezina, ko domāt par savu pašvaldību, tad katram desmitajam vārds domāt varētu būt svešs. Ja 35,7% nezina, ko domāt par arodbiedrībām, bet 35,9% par sabiedriskajām organizācijām, tad manā uztverē vismaz trešā daļa pilsoņu te cer uz brīnumiem, netic pašorganizācijai un kopdarbības iespējām, politiskās izvēles lietās pielīdzinās zālei vējā un, iespējams, nekad nevienam neko neaizdod uz goda vārda. Jo neuzticas. Jā, ne tuvu nav tik vienkārši, kā es te izklāstu. Bet, ja pielikt šo aptauju klāt virknei līdzīgu, tad redzams, ka tendence būt baram pastiprinās. To arī gribēju uzsvērt.

Treškārt, pilsoņi visvairāk uzticas ruporiem (savā ziņā arī izglītības iestādes var saukt par ruporu, seko radio – 66,2% un TV – 61,8%). Var teikt – aptaujāto priekšstati par visām parējām organizācijām un iestādēm izriet no tā, ko par tiem vēstījuši rupori. Savukārt, vērojot politiķu popularitātes virkni, var spriest arī par tā vai cita medija pozicionēšanās efektivitāti. Var gan konstatēt, piemēram, to, ka virkne nozaru kotējas krietni augstāk par šo nozaru ministriem. Tas nozīmē, ka pilsoņi neuzskata šos ministrus (I. Circene – mīnus 26,1%, E. Sprūdžs – mīnus 15%, I. Viņķele – mīnus 13,2%) par adekvātiem nozaru līderiem. Var konstatēt vēl šo to aizgrābjošu. Bet te stāsts ir par to, ka rupori Latvijā pamatā nav domāti vis domu apmaiņai vai informēšanai, bet smadzeņu skalošanai. Proti, tajos nav sabiedrības un varas dialoga paritātes. Politikas tēmu laukā šī paritāte jau ir apmēram 70% pret 30% par labu politiķiem, varai. Turklāt politiķu, varas runasvīru spektrs, ko izmanto mediji, ir visai aprobežots. Tāpat kā sabiedrības pārstāvju spektrs. Ieņemamais amats soļo tālu priekšā galvai. Radio un TV politiskās, tematiskās diskusijās labi ja piedalās kāds nozares pārstāvis, un sabiedrība veido sekundāru klātesošo masu. Uz podesta sabiedrība tiek ļoti reti. Mediji apkalpo varu, un šīs aptaujas iznākumi lielā mērā ir mediju priekšstatu noteikti.

Un – vēl viena piebilde pa pieskari aptaujai. Acīmredzot Valsts protokols jāpapildina ar sadaļu Kā amatpersonām izturēties starp cūkām. Jo pilsoņiem arvien biežāk labpatīk izrādīt necieņu pret valsts institūtiem tik tāpēc, ka tiem nepatīk cilvēki, kas šos institūtus vada. Tiem nerūp ievēlēt Saeimā ļaudis, kurus tie cienītu, bet apsvilpt spīkeri – katrā laikā. Es zinu, ka amatpersonas nevar atļauties cilvēcīgas reakcijas, un tomēr tas, ka prezidentam viņa puisītis bija svarīgāks par statusu, man ir laba vēsts no prezidenta. Mēs esam deleģējuši politiķiem pilnvaras, bet ne stāju. Tā paliek katra paša ziņā. Un, ja tēmas izvērsuma, amatpersonu domu vai rīcības (!) kritikas vietā izvēlamies pazemot cilvēku (!) un aizskart viņa intimitāti, tad esam cūkas.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais