Bez samēra ar tautas dzīvi

Teic, ka neviena vara nespēj samazināt atalgojumu tiktāl, lai Sokrāts nespētu ar to iztikt. Taču Sokrāts nebūs ne Latvijas prezidents, ne eksprezidents.

Nez vai valsts prezidents Andris Bērziņš ar saviem likuma Par valsts prezidenta darbības nodrošināšanu grozījumiem iecerējis tuvināt eksprezidentus Sokrātam. Manuprāt, viņš šos grozījumus akceptējis, atsperoties vairāk no sevis nekā no prezidenta vai eksprezidenta institūta principā. Bērziņa kungs ir bagāts vīrs, viņš ar saviem resursiem jūtas nodrošinātāks, nekā to eksprezidentiem paredz likums par nodokļu naudu. Varbūt tāpēc grozījumi definē šādas tādas konkrētas ierobežojošas pārmaiņas eksprezidentu nodrošinājumā bez kritērija. Savā ziņā to var saukt par populismu. Bet arī citur (Azerbaidžāna, Kazahstāna, Kirgizstāna…) vara, apcerot eksprezidentu statusu, rīkojusies samērā līdzīgi. Spriežot no sevis pēc pilnvaru beigām.

Kas ir kritērijs? Vienam eksprezidentam šobrīd mēnesī tiek izdoti vairāk par 5000 latiem nodokļu naudas (uz trijiem – gadā aptuveni 200 tūkstoši). Es ieviestu tieši šīs summas limitu (izdalot tajā atalgojumu), kas arī būtu sociālo garantiju kritērijs. Tāpat es noteiktu konkrētu limitu vienreizējiem izdevumiem (dzīvokļa cena, auto cena…), ja tādus paredz likums. Tādā garā būtu konkrēti oficiāli jāatbild arī uz, manuprāt, galveno sociālo jautājumu – cik samērīgam ar tautas dzīves līmeni jābūt eksprezidenta nodrošinājumam no valsts puses? Nodrošinājumam par ieņemto amatu kā tādu. Nevis par nopelniem. Budžeta izmaksas vienam eksprezidentam = viena (divu…) bērnudārza gada budžets?

Varētu samērot eksprezidenta nodrošinājumu ar augstāko amatpersonu darba un sociālajām garantijām (ne tikai atalgojuma ziņā).

Taču – amatpersonas Latvijā saņem algu un ordeņus par bezrezultativitāti. Mēģinājumi saistīt atalgojumu ar atbildību līdz šim beigušies ar mēģinājumu satura degradāciju. Proti – amatpersonas te uzvedas kā nomenklatūra. Ne velti iepriekš piesaucu dažas postpadomju valstis. Šajās valstīs un diemžēl arī Latvijā saglabājas attieksme: esam mēs – nomenklatūra – un ir visi pārējie. Nomenklatūra ir īpaša, tai īpaši pienākas. Nomenklatūra savējos neaizmirst, no kasetes neizmet, apliek ar sociālajiem spilveniem arī pēc pilnvaru beigām. Lai gan – kāpēc tie nevarētu baudīt kopīgās tautas pūlēs, kopīgā mobilizācijā panākto labklājību? Izrādās, nevar. Arī pēc atmodas brīvās Latvijas amatpersonas nav vēlējušās atteikties no nomenklatūras filozofijas un turpinājušas piemērot beznopelnu garantijas tāpēc, ka tā pieņemts. Prezidenta ierosinātie grozījumi filozofiju nemaina, nesaista garantijas ar sabiedrības eksistenci. Tas, ka vara te arvien ir galvenais kapitāls un tiek gūta, lai saglabātu kontroli pār sabiedrību, nevis vestu valsti uz labu, traucē saprast, ka garantijas eksprezidentiem izriet no šī institūta būtības. Cilvēks, kurš tiešāk vai pastarpinātāk bijis nācijas izvirzīts būt valsts seja, tās augstākais pārstāvis, valsts institūtu stabilitātes garants… kurš nav piedzīvojis impīčmentu, nav bijis nelietīgs pret valsti un tautu, ir pelnījis stabilāku nodrošinājumu nekā parasts pat tad, ja ir tik vien kā izpildījis amatu.

Turklāt man šķiet, ka likuma Par valsts prezidenta darbības nodrošināšanu sadaļa Sociālās un citas garantijas ir visai pieticīga. Droši vien to nosaka Latvijas valsts prezidenta pilnvaru pieticīgums. Un tomēr – nez vai ir diezgan ar to, ka «citas garantijas» nozīmē vien prezidenta tiesības arī pēc amata pilnvaru beigām paturēt diplomātisko pasi. Lai cik pieticīgas ar būtu prezidenta pilnvaras, domāju, ka, prezidenta un eksprezidenta institūtu (!) prestiža nodrošināšanas dēļ, tieši šo likumu vērts papildināt ar atsevišķu eksprezidentiem veltītu sadaļu, kurā aprakstītas ne tikai viņu sociālās garantijas, bet raksturots arī viņu imunitātes līmenis, viņu saukšana pie kriminālās vai administratīvās atbildības par darbību prezidenta pilnvaru laikā un pēc tam, fiksēta garantiju sasaiste ar viņu ģimenes locekļiem… Iesākumam man varbūt pietiktu ar frāzi, ka eksprezidents nenes atbildību par darbību prezidenta pilnvaru laikā, izņemot valsts nodevību. Jo iespēja, ka varas institūti, pieņemot lēmumus, kas skar nācijas un valsts patstāvību, rēķināsies vien ar svešām, ārējām interesēm, bet tautu ignorēs, manuprāt, pieaug.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais