Augstākā ranga topmenedžeri Latvijas valsts (!) pārvaldes augstākajos ešelonos izmira ap gadsimtu miju. Varbūt kāds no tiem vēl saglabājies uzņēmēju vidē, varbūt kāds ir pašvaldībās, bet valsts pārvaldē šāda līmeņa amatpersonas, ja arī pastāv, tad nelegāli. Pēc gadsimtu mijas, pēc Jaunā laika ienākšanas politikā pārvaldē sāka dominēt topmenedžeru izstrādājumi.
To var secināt empīriski. Salīdziniet noteiktā laikā atlaistu augstu Latvijas amatpersonu retoriku deviņdesmitajos un pēdējos desmit gados. Vairākums no tiem deviņdesmitajos gados teica – izskatu piedāvājumus. Pēdējos gados vairākums saka – meklēju darbu. Un to var secināt analītiski. Tieksmi uz kvalificētu pārvaldi jau uzbāzīgā formā stumj malā tieksme pārvaldīt ar politisku intrigu. Tautsaimnieciskas diskusijas vietā nāk ņemšanās ap lielā mērā paškonstruētiem politiskiem dēmoniem. Taču nupat sāk šķist, ka arī topmenedžeru izstrādājumi valsts pārvaldē vairs nekotējas. Tagad politiku «apdraud jauni, agresīvi, ambiciozi, nezinoši cilvēki bez prasmēm. Tie ienāk politikā un vienkārši pieprasa to, ko grib. (..) Bez iespējām pozicionēt sevi politikā, balstoties zināšanās, prasmēs, viņi var būt vēl agresīvāki un ciniskāki. Viņi iekaros vietu pie politiskās siles ar paņēmieniem, kas ir raksturīgi politikas neētiskajai pusei.» (I. Ostrovska NRA, 27.08.2012.)
«Cīņa ar oligarhiem», kamēr tā nepiesaka kvalitatīvas sistēmas pārmaiņas (noraidījumu oligarhijai), nav nekas cits, kā vien cīņa par varas pārdali, par vietu pie politiskās siles. Ja tā turklāt izpaužas paaudžu nomaiņa politikā, tad pie varas drīz vien var dominēt savdabīgi, varbūt labi diplomēti, taču pārvaldes lietās mazizglītoti profesionāli revolucionāri, reformatori. Situāciju maigā formā var raksturot ar teicienu par Džimija Kārtera reformām septiņdesmitajos: «Kārters rīkojās kā students, kurš sāk mācīties dažas dienas pirms eksāmena.» (G. Starlings.) Skarbā formā var teikt, ka valsts darba kārtību sāk noteikt tie, kas nav apjēguši ne vārdu valsts, ne vārdu Latvija, kas apjēguši tikai to, ka Latvijā nav jācīnās «ne par zemi, ne kādu citu īpašumu, bet par varu» (M. Vēbers). To, ka «vara ir vienīgā reālā substance, kuru te vērts dabūt savā ziņā» (M. Šneps). Mani pārsteidz tas, cik nenopietni, cik nevērīgi Latvijas sabiedrība uztver politikas, valsts politiskās elites kvalitatīvās transformācijas. Lai gan Latvija simt gadu laikā vismaz divas reizes pieredzējusi, cik ātri nezinoši, ambiciozi jaunā sākuma nesēji kļūst par galēji autoritāriem valdītājiem un ko tas maksā valstij. Pat Latvijas intelektuāļi šķietas nemanām, ka profānas ambiciozitātes vai angažētības dēļ Latvijas konstitucionalitāte sāk izpausties arī kā pseidokonstitucionalitāte, bet suverenitāte kā pseidosuverenitāte. Jo šīs lietas, ja notiek plēšanās tikai par sili, nevis par valsti, devalvējas.
Mani pārsteidz arī tas, ka pat partneri tiecas padarīt Edmundu Sprūdžu par jocīgu savrupnieku. Ak, tās jau tik ministra iegribas… Dombrovskis viņu nesaprot un neredz viņa darbības «sauso atlikumu», Zaķim šķiet, ka Sprūdžs grib pievērst sev politisku uzmanību, Kučinskim viņa darbība liekas priekšvēlēšanu populisms…Vai valsts, vai ministra rīcības telpa ir tam domāta? Bet – ne Reformu partija, kuras premjera kandidāts bijis Sprūdžs, ne arī koalīcija acīmredzot nav spējīga izdarīt pat tik daudz, kā sagādāt savam kolēģim kaut cik kvalificētu aizmuguri. Nekā – publiski Sprūdža aizmugure nav ne viņa ministrija, ne viņa partija, bet tūkstotis mana vecuma un jebkura dzimuma tantiņu, kuras sajūsmā čurā caur zīdu – ak, kāds varonis, ak, kāds drosminieks, PAŠU Lembergu aiztika! Vismaz zobentiņu būtu vīžojis uztrīt kā pienākas. Taču – ir aplam taisīt Edmundu Sprūdžu par kādu savrupnieku un likt viņa rīcību ārpus varas darbības konteksta. Ir aplam izmantot šo rīcību kā ieganstu, lai vairākas nedēļas uzturētu paseklu politiķu un žurnālistu apsaukāšanās plenēru. Sprūdža rīcībā izpaužas šā brīža valsts politiskās elites kompetence, stils un attieksme pret valsts lietām. Ir visā nopietnībā jādomā, uz kuru pusi tas var saļodzīt valsti.
Ko nejuristam teikt par pašu Sprūdža rīkojumu? Ko teikt par Aivaram Lembergam veltītu tekstu, kurā kvalificētā, konkrētā veidā neatklājas Aivara Lemberga, izmantojot varu, gūtais labums? Par tekstu, kurā Sprūdžs izmanto rīkojuma pamatošanai nevis Lemberga sastrādāto, bet pamatā meklē tiesību aktos attaisnojumu šāda rīkojuma iespējamībai kā tādai? Turklāt liela teksta platība veltīta tam, lai gādātu leģitimitāti aptuvenībai, vārdiem «pamatotās šaubas», «šķietams interešu konflikts»… Stāstīdams rīkojumā, ka viņam lēmumu pieņemšanai diezgan ar aptuvenību un nenoteiktību, ministrs tiktāl aizrāvies, ka galvenie vārdi (atstādināšana, interešu konflikts), kam būtu jānosaka rīkojuma jēga, paliek bez to satura atklāsmes, kļūst sekundāri. Nav kam pieķerties, lai varētu saprast, ka interešu konflikts rīkojumā aprakstītajās situācijās pastāvējis pēc būtības.
Žēl, ka Sprūdža rīkojumā Egils Levits citēts tik tādēļ vien, lai pateiktu, ka Sprūdžs ir priekšnieks. Taču pat no īsā, rīkojumā izmantotā citāta skaidrs, ka Levita kungs apraksta varas leģitimācijas ķēdi, varas hierarhiju, ar kuru «tiek nodrošināta pārvaldes pakļaušanās demokrātiskā veidā izteiktai tautas gribai». Bet Sprūdžs tostarp uzskata, ka sev vēlamā mirklī viņš viens pats var iemiesot visu varu, visu ķēdi un visu gribu. Taču Lembergs nav ne Sprūdža bulgārs, ne Sprūdža vjetnamietis. Proti – Lembergs nav nelegālais viesstrādnieks, kuram boss Sprūdžs iemieso visu likumu grāmatu, plus izpildvaru, plus tiesu. Būtībā Sprūdža rīkojums ir ministra viedoklis. Bet šādā kvalitātē lēmumi «ir nederīgi – līdz tam brīdim, kamēr netiks pārbaudīta to atbilstība realitātei» (P. F. Drukers).
Varbūt šo atbilstību Sprūdžam piegādāja Ģenerālprokuratūra? Bet, ja jau pats Sprūdžs izteicies, ka pieņems politisku lēmumu, «100% varbūtības» lēmumu, tad acīmredzot nav piegādājusi. Iespējams, «šokējošie materiāli» tika doti ministram tik tādēļ, lai viņš parūpējas par prokuratūrai vēlamu gaisotni. Pirms gadiem desmit mums bija modē valdības vīru zvani tiesnešiem, tagad, iespējams, modē ir zvani valdības vīriem no prokuratūras. Varbūt tāda tagad ir tiesiskuma koalīcijas izpratne par dažādu varas atzaru nošķirtību?
Bet, ja Sprūdžs, citējot rīkojumā AT 2006. gada 3. novembra spriedumu, atzīst, ka «tautai ir jābūt ietekmei uz lēmumu pieņemšanu valstī, jo vairāk, tai jābūt valsts varas pamatā, tās avotam», un ja runa ir par politisku pavēli, tad ministra rīkojuma leģitimitāti pārbaudīt ir vieglāk par vieglu. Jāpajautā ventspilniekiem. Sprūdžs taču iestājas par pašvaldību referendumiem.