Arvien apakšā

Ziņa par publisko ateju demolētājiem un ziņa par to, ka sabiedrībā uzticības nevalstiskajām organizācijām (mīnus 2,9%, valstī pāri par 13 000 NVO) un arodbiedrībām (plus 1,5%) nav palicis gandrīz nemaz, liekamas vienā kaudzē. Jo tās abas raksturo sabiedrības attieksmi pret sabiedrisko.

Gribot negribot, domājot par NVO, jādomā par politiku. Lai arī praktiskas sabiedriskas nozīmības ziņā, piemēram, labdarības organizācijas vai dzīvokļu īpašnieku biedrības ne tuvu nav tās pēdējās, tomēr jādomā par politiku. Droši vien arī SKDS pētījumā aptaujātie par savu (ne)uzticību NVO sprieduši saistībā ar saviem priekšstatiem tieši par NVO sociālpolitisko rezultativitāti. Būtu aplam sludināt, ka neuzticies organizācijai, kurā esi no brīva prāta atnācis, lai nodarbotos ar sportu vai pavadītu brīvo laiku. Bet, kamēr NVO kopums neizpaužas kā pilsoniskās sabiedrības organizatoriskā bāze, kamēr šo organizāciju pamatmasa redz tikai savu marginālo vajadzību bez kāda sabiedriska vai politiska konteksta, tikmēr pilsoniskās sabiedrības raksturlielumiem (savstarpējā cieņa, solidaritāte, sociālā atbildība…) te nebūs nekāda efekta. Velti cerēt, ka NVO un arodbiedrības nodrošinās rezultatīvu atgriezenisko saiti starp varu un sabiedrību. Tām nav ne pietiekamas masas, ne aptveroša organizatoriskā potenciāla. Tām trūkst ne tik daudz uzticības, cik atsaucības.

Bet – viena lieta ir tas, ka sabiedrībai ērti attaisnot savu pasivitāti ar iesīkstējušu pieņēmumu, ka arodbiedrības arvien ir varas piedēklis, bet sabiedriski politiskās organizācijas – šauru interešu grupu veidojumi. Cita lieta, ka ne vara, ne partijas, ne arī pašas NVO un arodbiedrības nav īpaši centušās pārliecināt sabiedrību par pretējo. Jo šo organizāciju diskusija ar varu principiālās lietās (slīdēšanā nabadzībā, kas grauj rīcībspēju; reāla perspektīva caur (arod)izglītību; nodarbinātība...) beigu galā arī attaisnojusi jau pavecu tēzi: «attieksmē pret administrāciju arodbiedrību līderi turējās pie ierastās pozīcijas – apakšā». Šī apriorā pakārtotība līdztiesīgas partnerības vietā, manuprāt, redzama pat LBAS un LPS sarunās ar valdību par sociālo līgumu. Partnerībai arodbiedrībām un, iespējams, arī pašvaldībām trūkst pietiekamas aizmugures, sabiedrības līdzdalības.

Nevalstiskās organizācijas – tas ir godīgs nosaukums. Tas norāda, ka šīm organizācijām ērti «starptelpā», politkorektā distancē gan no sabiedriskā, gan valstiskā. Tās atzīst, ka būtiskā lemšana par sabiedrisko un valstisko ir varas monopols, bet pašas, ja runa ir par sociālpolitiska vai valsts mēroga lietām, samierinās ar interpreta, komentētāja un reflektētāja lomām. Ja NVO sauktos par sabiedriskajām organizācijām, tad mani turklāt mulsinātu tas, ka starp tām tiek īpaši izceltas sabiedriskā labuma (zem 15% no visām NVO). Tad pārējās man šķistu sabiedriskā nelabuma organizācijas. Jo manā uztverē ikviens cilvēks mūsu dikti atomizētajā sabiedrībā, kurš atradis kādus citus pozitīvai darbībai, ir sabiedriskā labuma cilvēks. Nopietni runājot, pat šī, iespējams, labi domātā, gradācija man liecina, ka stimulu sistēma, ar kuru valsts vara cenšas padarīt sabiedrību pilsonisku, līdzatbildīgu par sabiedriskajiem procesiem, ir nepilnīga. Tā demonstrē varas neieinteresētību šajās lietās. Arī tāpēc divas trešdaļas vai pat četras piektdaļas sabiedrības teikušas, ka tām nav iespēju ietekmēt lēmumus, ko pieņem valsts vai pašvaldība. No vienas puses – sabiedrība neiesaistās, no otras – gaužas, ka tai nav ietekmes uz varu, no trešās, neuzticas pati sev un saviem tuvākiem.

Par neuzticēšanos tuvākam Latvijas sabiedrībā liecina arī tas, ka starp uzticības līderiem ir baznīca, mediji un bruņotie spēki. SKDS aptaujātie caur to apliecina, ka te viss atkarīgs no Tā Kunga, ruporiem un spēka, bet no viņiem pašiem – gandrīz nekas. Stāvoklis, kad sabiedrība pati lāgā netic un neuzticas sev, liecina, ka arī starp šīs sabiedrības intelektuālo eliti un tautu pastāv ja ne bezdibenis, tad grāvis. Šī elite neprot sarunāties ar tautu par būtisko tā, lai pašapziņai ir, kur atsperties. Par maz piemēru, kas ļauj pašapziņai reāli atsperties no tā stāvokļa, kādā cilvēks ir. Iespējamie līderi uzskata par labāku uzvesties kā ikonas un tikt apskatīti vien uz dažādiem podestiem. Par labāku nevis aicināt sabiedrību, bet izmantot to. Savukārt NVO un arodbiedrības vairāk izmanto sabiedrības brendu, reflektē atsevišķus notikumus, nekā secīgi un mērķtiecīgi kalpo tai.

Jo pārējās NVO ar savām aktivitātēm pagaidām nespēj panākt reālas izmaiņas arī tad, ja vara formāli ir izteikusies par tām kā vēlamām, bet nav vīžojusi no savas puses kaut ko darīt. NVO nav kļuvušas par pilsoniskās sabiedrības reālu pamatu. Neuzticība tām ir pelnīta. Taču vienlaikus šī neuzticība raksturo arī sabiedrību.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais