Bijušie Saeimas priekšsēdētāji atzinuši, ka 11. Saeima kļuvusi neprofesionālāka un vulgārāka. Manā uztverē tas nav vis Valda Zatlera aicinājuma, bet gan visu Saeimas sasaukumu vadītāju kolektīva darba rezultāts.
Ciktāl runāt par Valda Zatlera aicinājumu, tiktāl formāli tas deva sabiedrībai iespēju izvēlēties kaut ko labāku tā vietā, kas dārdošu šīs pašas sabiedrības aplausu pavadībā tika atlaists. Tie, kuri zināja politikas ķēķi, teica, ka nekas labāks sanākt nevar. Taču, ja pat ārkārtas situācijā nekas labāks nesanāca, tad tā ir viena no liecībām, ka likumdevējs sešos Saeimas sasaukumos Latvijas parlamentārisma izkopšanai veltījis maz pūļu, bet pilsoniskā sabiedrībā investējis vēl mazāk. Likumdevējs izpaudies kā partiju lupatdeķis.
Kāpēc? Pirmkārt, līdzšinējā Saeimas attieksme pret parlamentārismu un sabiedrību ir sekmējusi galējību attīstību. To apliecina kaut vai parlamenta nespēja iztikt bez lēmumiem, kas ir pretrunā ar sabiedrības vairākuma uzskatiem.
Jo, otrkārt, šķiet skaidri redzams, ka, piemēram, vairāki Reformu partijas un Vienotības ministri (labklājības, vides un reģionālās attīstības, izglītības, veselības...) ķērušies pie pārkārtojumiem kaut kādu teorētisku pieņēmumu dēļ bez apjēgas par to praktisku pielietojamību. Bet, tā kā dzīve šiem pārkārtojumiem pretojas, nākas dzīvi izvarot. Iespējams, dzīve ir nejēga, kas nesaprot ministru labos nodomus. Taču tad visvairāk jābrīnās par šo cilvēku vadītajām ministrijām, par pienākumu, kurš jāveic valsts sekretāriem, mobilizējot sev pakļautos ierēdņus ministra nolūku sistēmiskā (!) efekta skaidrošanai un nodrošināšanai. Pakalpīgākie atsevišķu jomu profesionāļi sauc Urā! kādiem atsevišķiem ministru ideju fragmentiem, kas tiem šķiet lietderīgi. Lai arī šie profesionāļi pagaidām nav atklājuši, cik labi šie fragmenti integrēsies sistēmā, kāds būs summārais efekts. Varbūt pienācis laiks pārdēvēt mūsu ministrijas par komisariātiem. Ja jau ministri arvien vairāk līdzinās komisāriem, bet ministriju klerki – aģitpropa tukšpauriem? Un šī transformācija man pamatā šķiet likumdevēja darbiņš. Būtu pat labāk, ja likumdevējs akceptētu tādu valdību, kas šņauc degunus piedurknēs un spļauj zem beņķiem, nekā tādu, kas vulgarizē savu profesionālo, pragmatisko pienākumu un turklāt vēl izrāda vīzdegunību attieksmē pret ļaudīm, kuru dzīves caur šo savu bezatbildīgo vulgaritāti izvaro. Tiesa, pēc tam viņi vienmēr atvainojas. Gandrīz vienmēr.
Bet – ne jau tas, ka, piemēram, Ilze Viņķele kā nejēga vērtēja cilvēku darbu padomju laikā, man šķiet pats stulbākais. Pat Tautas frontes laikos kasījos ar dažiem dižiem aktīvistiem, kuri uzskatīja, ka padomju laikā stiept no fabrikas pa šķirbu sētā cīsiņus, polšus, bleķa bļodas un slaistīties bija visnotaļ morāls pretpadomju pasākums. Manā uztverē zaglim nav ne režīma, ne tautības. Bet stulbākais ir tas, ka padomju ļaudis, kuri, pieņemsim, piedalījās lielajā spēlē, kad «vieni tēlo, ka maksā, otri tēlo, ka strādā», tomēr uzkrāja nacionālo bagātību, bet Ilze Viņķele līdz ar visu priekšteču saimi no bezparādu valsts uztaisīja valsti ar visai prāvu parādu. Kurš te ir tiesīgs kam ko pārmest? Katrā ziņā ne nemākulīgiem valdītājiem tiesāt tos, kuri, lai būdami pakļauti, tomēr centās nezaudēt savu stāju sava amata, savu bērnu un tautas priekšā. Tāpēc ministrei, pirms tēlot nezinīti saistībā ar darbinieku darba vērtību padomju laikā, pienāktos pavēstīt, kad sociālā apdrošināšana saņems tai atņemtos un sociālajā budžetā jaunajos laikos neiemaksātos trīs miljardus latu.
Taču – nav ļaunuma bez labuma. Saeimas un ministru komisārisms dara redzamu, ka arī sabiedrība transformējas nopakaļ parlamentā uzturētajiem neprofesionālisma un vulgaritātes standartiem. Piemēram, pateicoties koalīcijas un ministra Sprūdža iegribām, starp Temīdas kalpiem publiski izpaužas politikas sulaiņi. Pateicoties permanentajai veselības aizsardzības komercializācijai, no Hipokrata piekritējiem atkrīt Merkurija (tirgoņu un zagļu patrons) adepti. Pateicoties izglītības ministra reformatorisko ideju gūzmas apjēgas līmenim, atklājas, ka pedagoģijas zinātne Latvijā nav izglītības sistēmas pamats, bet pedagoģiskā doma nelido vis zelta spārniem pa telpu, bet mājo marginālās šķirbās kā tarakāns. Parlamenta neprofesionālisms pārceļo sabiedrībā. Tās ir politiskās kultūras kopēju radītās sekas. Nevis vējš, ko sacēla Saeimas ārkārtas vēlēšanas.