Agrāk zinātnieks un pētnieks….

Pilnīgi iespējams, ka divas trešdaļas Latvijas zinātnisko institūtu ir vāji.

Paši Latvijas zinātnieki laika gaitā ir lietojuši šajā sakarā arī kategoriskākus apzīmējumus. Tomēr būtu labi, ja šā gada Spīdolas balvas laureāts, kurš saņēmis balvu par strukturālu (!?) reformu pieteikumu izglītībā, izmantotu gaidāmo zinātnes institūtu novērtējumu, lai pats atklātos kā valstsvīrs, kurš ne tik vien panāk maksimāli pilnīgu un vispusīgu zinātnes stāvokļa cēloņsakarību atklāsmi, bet spēj arī beidzot definēt zinātnes un izglītības tautsaimniecisko kontekstu kā valsts augšupejas praksi.

Droši vien zinātnisko institūtu ekspertīze ir vajadzīga. Taču būs galīgi aplam, ja secinājumi skars tikai pašus zinātnes institūtus, bet valsts politiku un valsts pārvaldes institūtus – nemaz. Proti, ja šai ekspertīzei nesekos objektīvs valsts pašnovērtējums attieksmē pret zinātni, tad Ķīļa uzsvērto «pūliņu koncentrāciju» var nākties piedzīvot kā visbanālāko ierēdniecisko optimizāciju. Nedomāju, ka Roberta Ķīļa pieaicinātie eksperti būtiskā līmenī konstatēs kaut ko tādu, par ko laika gaitā savos vēstījumos varai nebūtu rakstījuši Latvijas zinātniskie institūti, zinātnieku organizācijas vai zinātnieku grupas. Dosimies ekskursijā.

«Latvijas zinātne ir katastrofas priekšā, it īpaši tā viņas daļa, kas, spītējot apstākļiem, līdz šim vēl spējusi veikt starptautiska līmeņa pētījumus un izaudzināt jauno zinātnieku paaudzi.. (..) Nepieciešams turpināt zinātnisko iestāžu izvērtēšanu, kas pirmā tuvinājumā veikta 1996. gadā, ar nolūku izstrādāt priekšlikumus par (a) to integrāciju augstskolā, (b) valsts nozīmes zinātnisko centru izveidošanu, (c) iestāžu līdzekļu ekonomijas nolūkos, (d) tehnoloģisko centru izveidošanu uz to bāzes, (e) privatizāciju u.c. Jāatzīmē, ka līdzšinējās zinātnisko iestāžu izvērtēšanas, tai skaitā starptautiskas, kopš 1992. gada bija bez konkrētiem lēmumiem un rīcības, kas sakārtotu un optimizētu zinātnisko iestāžu struktūru un pētījumu nodrošinājumu.» (Ievērojamu dažādu jomu zinātnieku vēstule premjerministram 1997. gada 12. maijā.) Tajā pašā gadā Latvijas Zinātnes padome (LZP) veica fundamentālo un lietišķo pētījumu finansējuma sistēmas izvērtējumu. 1998. gadā LZP izstrādāja un iesniedza valdībai Latvijas Republikas zinātnes attīstības nacionālo koncepciju. «Konkrēti priekšlikumi tika izstrādāti un iesniegti MK noteiktajos prioritārajos zinātnes virzienos, kuri veidotu pamatu valsts pētījumu programmām, ja zinātnei tiek rasts papildfinansējums. Diemžēl reāla rīcība, kura būtu vērsta uz šo pasākumu īstenošanu, no MK puses nesekoja. Latvijas zinātnieku priekšlikumos prioritārās jomas ir skaidri iezīmētas, taču atzīstam par nepieciešamu uzsvērt, ka jebkuras valsts zinātnes attīstībā nepieciešama līdzsvarota pieeja, t.i., katra stratēģiski svarīga nozare uzturama kaut ierobežotā līmenī.» (LZP vēstule Valsts prezidentei un premjerministram, 26.09.2000.) 2004. gadā zinātniekus satrauca zinātnisko institūtu pielīdzināšana komercsabiedrībām un formālā, situatīvi neapjēgtā līmenī argumentēta vēlme integrēt virkni institūtu augstskolās.

Latvijas iestāšanās ES un pieeja ES struktūrfondiem ļāva LZA prezidentam Jurim Ekmanim teikt, ka zinātnes kritiens ir apstājies, ka «Latvijas zinātne izgājusi no nabadzības stadijas» (NRA, 8.04.2005.). Taču nedaudz vēlāk biologs Juris Šteinbergs fiksēja krišanas «rezultātu»: «Pirms gadiem runāja – nav aparatūras, nav reaģentu, nav tehnikas, nav naudas. Tagad viss ir, bet nav cilvēku.» (Diena, 14.11.2006.) 2009. gada korekciju dēļ zinātne dabūja smagu triecienu pa prioritārajām, tātad valstij it kā svarīgajām jomām, un pirms gada akadēmiķis Kalviņš teica, ka zinātnē «naudas pietiek tikai svilpei» (NRA, 17.11.2011.). Taču daudz būtiskāks saistībā ar valsts politiku attieksmē pret zinātni un tās ekonomisko potenciālu šķiet cits viņa atzinums: «Esam nospiesti uz ceļiem, tāpēc mūsu izstrādnēm faktiski ir ūtrupes cena.» (NRA, 22.02.2010.)

Ko es ar to gribu sacīt? Ministrs (sk. Diena, 31.10.12.) teic, ka zinātne divdesmit gadus nav vērtēta. Redzams, ka ne zinātnieku dēļ. Toties Latvija šajos divdesmit gados kļuvusi par izcilu cilvēku eksportētāju. Latvijas zinātnieki (smadzenes) bijuši šīs cilvēku plūsmas avangardā. Neraugoties uz to, ka nacionālās attīstības plāni u.tml. stratēģiski papīri arvien deklarē, ka valsts galvenais resurss ir intelekts. Tāpēc gribētos, lai ministrs, visu pārbaudījis, beidzot zina arī teikt, ar kādu politikas praksi, gan attieksmē pret sabiedrību kopumā, gan attieksmē pret zinātni, tiks kompensēta smadzeņu atstumšana no valsts prakses.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais