Protams, valdības koalīcija var pašuzbudināties tiktāl, ka izjūk. Vienkārši – pārdozēs savu tēloto uzbudinājumu un sabruks kā narkomāns atejā pie poda.
Taču nez vai valdības partijas ir tik stulbas, ka neredz vismaz tik daudz kā pašas savus reitingus, kuri patlaban nepārprotami vēsta: jums šobrīd nav gandrīz nekāda cita publiska resursa, izņemot varu. Solis pa labi, solis pa kreisi no krēsliem – būsiet kā zivis krastā.
Manā uztverē koalīcijā notiekošais pagaidām ir tik vien kā parasta, tradicionāla Latvijas prakse. Partijas te pirms katrām vēlēšanām tiekušās izcelt galvas pār siles malu. Arī pakāpjoties uz saviem līguma partneriem. No reizes reizē atkārtojas apmēram tas pats rituāls, kurš piemeklē daudzus dzīvnieciņus viņu sevišķās dienās. Tas, ka partijas tagad palaiž smaku arī uz tuvāko kolēģu pusi, liecina tik vien par to, ka sākusies kārtējā meklēšanās. Šī meklēšanās būs jo skaļāka, jo ārišķīgāka, jo mazāk partiju reālā darbībā atklātā potence liecinās, ka balsotājiem vēlēšanu dienā būtu vērts ar tām atkal pārgulēt.
Saeimas spīkerei šķiet, ka sabiedrība nogurusi no politiķu ķīviņiem. Nez vai tā ir. Jo mediju piedāvātais (tātad – sabiedrības pieprasītais) galvenais ēdiens ir tieši šie ķīviņi. Nevis tās svarīgās valsts lietas, kuras Āboltiņas kundze šķiet darāmas ķīviņu vietā. Turklāt arī partiju ņemšanās (sevišķi Rīgā) liecina, ka tās par izšķirošo meklēšanās faktoru uzskata atraktivitāti. Nevis lietišķību. Partijas saprot, ka tām ir lietišķības deficīts. Tāpēc, uzbudinādamās pašas, tās cer uzbudināt arī sabiedrību. Nodrošināt pirms vēlēšanām tādu emocionālu publikas stāvokli, kad lēmums atkarīgs nevis no smadzenēm, bet hormoniem.
Šoreiz auru laika īpatnība varbūt ir manipulēšana ar ministriem. Neatceros, ka citkārt pirms vēlēšanām vienā laikā no dažādām pusēm būtu prasītas četru vai piecu ministru demisijas. Normālos apstākļos tādam kvantumam vajadzētu iezvanīt valdības maiņu. Pagaidām tas ir tikai farss. Turklāt paši politiskie prasītāji (piemēram, ZZS vai NA) nespēja skaidri pamatot savas prasības.
Pieņemsim, ka labklājības ministres vai izglītības ministra demisijas iemeslus ir pamatojuši profesionāļi. Es šos iemeslus redzu pat ne tik daudz konflikta ar Augstākās izglītības padomi vai pensionāriem būtībā, cik abu ministru nespējā panākt, lai viņu vadītās ministrijas saistībā ar šo ministru idejām beidz ražot haosu.
Ekonomikas ministra demisijai pagaidām neredzu pietiekami nopietnus argumentus. Jo profesionāļi vērtē ministru savu interešu līmenī un viņu viedokļos par atsevišķām epizodēm nav nolasāms kas demisijas vērts.
Prasīt iekšlietu ministra demisiju sakarā ar 16. martu nebija pamata. Jo tas, kas šogad notika 16. martā, bija ne tikai iepriekš paredzams, bet arī iepriekš zināms (ieskaitot skaļruņus). Ja NA tiešām vēlējās pasargāt leģionārus no klaigāšanas, to varēja izdarīt 15. martā. Ja ne agrāk. Principiāli uzsverot, ka pretēju ambīciju pārklāšanās šādā dienā ir nejēdzība. Policija faktiski rīkojās politiķu konstruētā situācijā. Ne tās pienākums bija mainīt scenāriju, kuru paši politiķi bija akceptējuši.
Un – ar ko tad citi ministri labāki par šiem, ap kuriem tagad vislielākā vārīšanās? Kāpēc, piemēram, netiek prasīta finanšu ministra demisija? Viņš taču mums te visvairāk uzstāj, ka laukiem jābūt apsētiem (eiro ieviestam) nevis tad, kad patiesi ir sējas laiks, bet līdz noteiktam kaut kur ieplānotam datumam. Kā kolhozu pirmsākumos.
Kāpēc neatkāpjas veselības ministre, kura spēj pamatot nozares reformas ideju labi ja fiskālos, bet nekādi ne tautas veselības uzlabošanas parametros? Un kāpēc netiek prasīta kultūras ministres demisija? Par kultūrpolitikas jēgas «optimizāciju». Proti – viņa, līdzīgi kolēģei Furcevai, uzskata, ka kultūra ir tikai smuka, obligāta broša pie tautsaimniecības jaciņas. Utt. Kāda jēga šim farsam, ja ministra demisija te sen vairs nav ne morāls, ne profesionāls, ne tautsaimniecisku apsvērumu noteikts solis, bet vai vienīgi varas aprindu iekšējo attiecību izpausme?