Ko tik visu nevar izlasīt avīzēs. Piemēram, «Latvija ir dziļā depopulācijas situācijā» (P. Zvidriņš). Vai arī – «pagaidām nav ziņu, kas liecinātu par emigrācijas būtisku palēnināšanos» (M. Hazans).
Vēl var izlasīt kungu domas par to, ka Latvija nevarēs atļauties tādu greznību – būt viscaur apdzīvota. Kādēļ pašvaldībām būs jāiemācās pārvaldīt teritorijas bez ļaudīm. Visbeidzot «Latvijā tiek īstenota depopulācijas politika. Protams, pašvaldības tai pretojas, sabiedrība arī traucē šai politikai, bet politikas īstenošanu tas neaptur» (M. Pūķis). To saka nopietni un gudri vīri. Sabiedrības procesu vērošana un vērtēšana šā vai tā ir viņu profesionāls pienākums.
Savukārt man ir liels respekts pret vārdu «politika». Es ar to saprotu tikai to, kas teikts atzītās formulās. Sabiedrisku procesu, darbību «oficiālu vai neoficiālu varas, ietekmes, ekonomisko vai citu mērķu sasniegšanai». Konkrētajā gadījumā būs labs arī Aristoteļa apzīmējums – valsts darīšanas. Tātad – depopulācijas politika Latvijā ir apzināts, mērķtiecīgs process (valsts darīšana) pagaidām skaidri nenosauktu un (man) nezināmu mērķu dēļ. Sabiedrība tam it kā pretojas. Kura sabiedrība? Akadēmiskā vide? Intelektuālā elite? Satversmes pamatprincipu aizstāvji? Nacionālpolitiķi? Varbūt kāda pašvaldība pretojas teritorijas iztukšošanai, bet depopulācijas politikai pretestības nav. Ir stāvokļa konstatācija, iespējamo un reālo šādas politikas draudu fiksācija, bet problēmas nopietnībai atbilstoša pretestība nav redzama ne statistikā, ne entuziasmā. Latvijas Satversmē tautas saglabāšana mūžu mūžos nav ietverta ne kā valsts pamatprincips, ne kā valsts pienākums. Iespējams, tādēļ politiķi (un sabiedrība?) var to neturēt par valsts darīšanu.
Tostarp depopulācijas politika, iespējams, jau ir pieņēmusies tiktāl, ka jāmaina attieksme pret atsevišķu jēdzienu izpratni vai arī jāpārdēvē procesi atbilstoši to reālai jēgai. Piemēram, kas Latvijā ir nabadzība un sociālais diskomforts? Daudzi uzskata, ka tas ir emigrācijas iemesls. Bet, ja pastāv depopulācijas politika, tad nabadzība varbūt nav nekāds iemesls. Varbūt tā ir līdzeklis? Viens no galvenajiem depopulācijas politikas instrumentiem? Ne velti taču reemigrācijas plāns veidots pēc ļeņiniskā principa – viens solis uz priekšu, divi atpakaļ (viens emigrants atpakaļ, pieci laukā). Plāns neskar iekšējos emigrācijas cēloņus. Varbūt jau ir laiks pašu vārdu «emigrācija» aizstāt ar citu vārdu? Piemēram, «izlikšana». Vai «pārvietošana». Šī pārvietošana nav tik brutāla un necilvēcīga kā tā, kas piemeklēja tautas Staļina laikā, toties efektīva gan. Desmit brīves gados pārvietots vairāk tautas nekā represiju gados. Procesi šķiet radniecīgi. Neraugoties uz to, ka agrāk lēmumu par neatgriešanos pieņēma vara, tagad – pats cilvēks. Agrāk cilvēki tiecās atpakaļ uz Latviju, tagad viņi kavēsies pie tās domās un gaistošās atmiņās. Turklāt man šķiet, ka «vecā» Eiropa, kad kārtīgi apjēgs savu «multikulturālisma krīzi», darīs ļoti daudz, lai paturētu savā telpā un neatdotu Austrumeiropai atpakaļ iespējami daudz baltās rases pārstāvju.
Ir vismaz divas kategorijas emigrantu. Man liekas, ka tie, kuri izbrauc no Latvijas, brauc mainīt identitāti. Protams, tas ir primitīvs, stipri vienkāršots apgalvojums. Bet viņi iekļausies citu Eiropas valstu kultūrās bez lielām problēmām. Nebūs tā, ka latviskais tiks izskalots pavisam. Tas nav iespējams. Taču nesavienojamība ar citām kristīgām kultūrām, pat sociāls nemājīgums šajā gadījumā nebūs atgriešanās pamatiemesls. Svarīgs atgriešanās iemesls šajā gadījumā varētu būt Latvijas konkurētspēja cilvēkam svarīgo «mērķu pievilcībā». Bet, kamēr Latvija piekops depopulācijas politiku un nespēs skaidri definēt valsts mērķus, nekādas sociālekonomiski jūtamas atgriešanās nebūs. Otra grupa ir tie, kuri arī citā zemē tieksies uztiept savu identitāti, uzvedīsies kā kolonizatori un radīs «multikulturālisma problēmas». Manuprāt, iespējamo imigrantu plūsmu, kas gaidāma Latvijā, pamatā veidos šādi cilvēki.
Acīmredzot tāda valsts darīšana kā – efektīvi un jau tuvākajos desmit gados panākt, lai dzimušo ir vairāk par mirušajiem, ir varai pārāk sarežģīts uzdevums. Taču, lai pārtrauktu emigrāciju, manuprāt, nekas supersarežģīts nav nepieciešams. Tik vien kā jānodrošina profesionāla valsts pārvalde un jātur godā sava tauta.