Arno Jundze / Autori

Florencē, neraugoties uz vasaras karstumu un to tūristu pieplūdumu, kuri tagad vēlas apskatīt vietas, kas aprakstītas Dena Brauna jaunajā romāna Inferno, Boloņas universitātes zinātnieki mēģina atrisināt senu un profesora Lengdona cienīgu mīklu, kas nodarbina visus Leonardo da Vinči cienītājus.

Šonedēļ senās mūzikas cienītāji pošas Rīgas baznīcu, Rundāles un Mežotnes piļu virzienā. Tieši te no šodienas līdz sestdienai norisināsies 19. Starptautiskais Senās mūzikas festivāls, ko rīko Latvijas Koncerti.

Režisors – Pēteris Krilovs Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Kristīne Abika Kustību režisors – Valērijs Olehno Mūzikas konsultants – Orests Silabdriedis

Maija, Kannu festivāla laika, skumjā kinoziņa no Krievijas bija tā, ka mūžībā aizgājis kulta kinorežisors Aleksejs Balabanovs. Latvijā, kur ar kinozināšanām ir tā, kā ir, viņa uzvārds daudz neko nenozīmē. Tomēr atliek vien nosaukt divdaļīgo sāgu Брат (Brālis, 1997) ar Sergeju Bodrovu galvenajā lomā, vai filmu, kuru Latvijā TV parasti demonstrē ar netulkotu nosaukumu Жмурки (Žmurki*, 2005), kuras zvaigžņoto aktieru sastāvu varētu apskaust jebkurš režisors, tad izrādīsies, ka ar Alekseja Balabanova filmām pazīstams ne viens vien mūsu kinoskatītājs.

Režisors – Elmārs Seņkovs Režisora asistente – Anna Vekmane Dramaturģe – Rasa Bugavičute Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš Kostīmu māksliniece – Kristīne Abika Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš Oriģinālmūzika – Edgars Mākens

Atzīšos, jo ilgāk es šo kungu pazīstu, jo vairāk apbrīnoju. Viņš nekad nelec uz ecēšām, nemeklē kašķi un diezin vai prot būt opozīcijā. Tomēr viņam piemīt kāds īpašs viedums, ko labprāt gribētu arī es, bet man nesanāk. Ēriks Hānbergs māk vilkt atpakaļ uz visām pusēm grāvī skrējējus pie veselā saprāta. Gan rakstnieku vidē, kur emocijas reizēm sprēgā un piparoti epiteti čūkst kā auksta karbonāde uz karstas čuguna pannas, gan saimnieciskajā dzīvē.

Ar Daci Melbārdi – Latvijas Nacionālā kultūras centra direktori, kuras pārraudzībā ir XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētku rīkošana, tikāmies, lai noskaidrotu, vai kādas pozitīvas vēsmas nesīs šovasar gaidāmais lielais notikums. Kad pieteicu interviju un formulēju savu vēlmi runāt gan par labajām lietām, gan par problemātisko ar dziesmu svētkiem saistīto neizdarību asti, kas svētku kustībai velkas līdzi jau gadiem, radot daļā sabiedrības kritiskus spriedumus, ka tā esot sile, pie kuras baroties rīkotājiem, atbilde bija – par to jau sen bija jārunā. Mūsu sarunai fonu veidoja aptaujas centra veiktā aptauja, kas parādīja kādu nepatīkamu, bet senu un ielaistu, ar gaidāmajiem dziesmu svētkiem nesaistītu tendenci.

Pēc maija pirmās puses panākumiem Vīnes Valsts operā šonedēļ Latvijā uz mazu brīdi viesojās operzvaigzne Maija Kovaļevska.

Pirms apmēram pusotra gada saistībā ar «rakstnieču dumpi» aktualizējās virkne ar rodošajām profesijām saistītu jautājumu, kas visiem tiem, kas saspringtajā situācijā kritizēja kultūras ministri Žanetu JaunzemiGrendi, bet tomēr teica – viņa ir jāatbalsta, bezjēdzīga ministru nomaiņa tikai pasliktinās nozares situāciju, turklāt Žanetai JaunzemeiGrendei ir liels potenciāls sakārtot kultūras finanšu lietas un likumdošanas bāzi, ar ko radošiem cilvēkiem vienmēr bijušas grūtības, lika cerēt, ka situācija varētu uzlaboties.

Vakar Maskavas namā Krievijas vēstniecība Latvijā pasniedza ikgadējo balvu Dzintara spalva, ko dažādās kategorijās piešķir Latvijas žurnālistiem.

Martā Vācijā, Leipcigā, norisinājās starptautiskā Leipcigas grāmatu izstāde. Tajā tika pārstāvēta arī Latvija – stendu rīkoja, mesē to apsaimniekoja un rakstniekus uz Vāciju gādāja Latvijas Literatūras centrs. Mūsējie lielajā starptautiskajā tirgū turējās godam, Latvijas vārds noskanēja, neraugoties uz to, ka pazust šajā milzīgajā, piecās hallēs izvietotajā ekspozīcijā būtu vieglāk par vieglu.

Šis komentārs brieda jau nedēļā pirms Lieldienām, tomēr tajā skartā tēma svētku gaidās nešķita īsti piemērota. Nolēmu, ja kaut kas līdzīgs atkārtosies, uzrakstīšu citreiz. Atkārtojās. Diemžēl.

Šodien, 6. martā, notiek atvadīšanās no Tautas dzejnieka Imanta Ziedoņa. Jau no pulksten 10 Rīgas Doma durvis būs atvērtas ikvienam, kurš vēlēsies izrādīt pēdējo cieņu latviešu dzejas ģēnijam.

Trešdienas vakarā tas notika. Viņš atkal pacēlās spārnos kādā sev vien zināmā noteiktā punktā, tikai šoreiz aizlidoja pāri ne vien tam šķūnītim, par kuru pats Imants Ziedonis, savu bērnību atminoties, stāstīja Norai Ikstenai toreiz, kad slimība atņēma viņam dzejnieka svētākās tiesības rakstīt.

Pirms nedēļas (iespējams – 18. februārī) no tēlnieka Ojāra Feldberga darbnīcas Rīgā, Codes ielā 45a, notikusi zādzība, kuras laikā no tēlnieka darbnīcas nozagtas vairākas gleznas.

Mūsdienās pierasts par visu slikto, kas noticis PSRS, vainot mistiskus komunistus, cenzorus vai ļaunus spēkus partijas iekšienē, mazgājot baltus māksliniekus, kas taču, nabadziņi, ļoti cieta režīma žņaugos. Savulaik ko līdzīgu sākām mēs, šeit, Latvijā, aizstāvot latviešu māksliniekus. 90. gadu otrajā pusē stāsts līdzīgā toņkārtā atbalsojās Krievijā.

Režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks, muzikālā noformējuma autors – Vladislavs Nastavševs

Daugavpils teātris janvāra beigās viesojās Rīgā, Nacionālā teātra Jaunajā zālē izrādot viencēlienu Meli. Kāda dzimumakta un pasaules civilizācijas vēsture vienā cēlienā. Tas, kā teikts programmiņā, darināts pēc Hermaņa Paukša lugas Striptīzs motīviem.

Saruna ar grāmatizdevēju, apgāda Jumava īpašnieku Juri Visocki notika pērnā gada nogalē, kad viņš pats ar lepnumu turēja rokā savas jaunās grāmatas 4 rakstāmgaldi signāleksemplāru, bet Latvijas iedzīvotāji steidza tuviniekiem pirkt dāvanas – cerams, ka tās bija arī grāmatas. Aizvadītais gads Latvijas izdevējiem bija diezgan dažāds – no vienas puses, valsts sāk atkopties no krīzes, no otras puses, pasaule mainās tik dinamiski, ka pat tādā tradicionālā lietā kā grāmatu drukāšana dzīve piedāvā negaidītus pavērsienus. Par ierastās uz papīra drukātās grāmatas bojāeju un digitālās grāmatas uzvaras gājienu runas 2012. gadā sāka pieklust, tomēr ar ko šis gads iezīmējies izdevējiem?

«Lielais notikums bija Opolais kundze, kura izpelnījās milzīgas ovācijas. Krītošs ziedu pušķis trāpīja viņai pa galvu, par laimi, bez sekām. Viņa tikai smaidīja un klanījās.»

2012. gada nogalē allaž aktīvajā kultūras dzīves piedāvājuma klāstā mazāk pamanīts palika tas, ka LU Humanitāro zinātņu fakultātes bibliotēkā Visvalža ielā viesojās pazīstamais krievu žurnālists, vairāku grāmatu autors, Ļeva Tolstoja pētnieks Pāvels Basinskis. Tikšanās iemesls bija pietiekami intriģējošs – latviešu valodā klajā nācis Pāvela Basinska apjomīgais un Krievijā populārais romāns Ļevs Tolstojs: bēgšana no Paradīzes. Pasākums izvērtās par aizrautīgu debatēm, jo, sekojot Otto Ozola formulai Latvieši ir visur, latvieši bija arī ap Ļevu Tolstoju, un īpaša loma te ir leģendārās Astapovas dzelzceļa stacijas priekšniekam, kuru Basinska kungs pa krievu modei dēvēja par «Ozoļin» ar uzsvaru uz «zo», bet kurš patiesībā bija latvietis Ivans Ivanovičs Ozoliņš.

Sestdiena pēc pasaules gala droši vien būs tāda pati kā visas citas šā decembra dienas – auksta un sniegota.