Bens Latkovskis / Autori

Kā ziņo “LTV Panorāma”, līdztekus grozījumiem Augstskolu likumā, kas paredz visās augstskolās izveidot tās pārraugošas padomes, Izglītības un zinātnes ministrija virza arī grozījumus likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, kas ievērojami sašaurinātu to informācijas apjomu, ko publiskajās deklarācijās norāda valsts amatpersonas. Šī iecere jau guvusi atbalstu valdībā un tiks virzīta uz Saeimu.

Covid-19 krīzes aizsegā var likties, ka politiskais process Latvijā ir apstājies. Taču šis politiskais klusums ir mānīgs. Lietas notiek, turklāt ļoti nopietnas.

Latvijā būs ilgi jāsadzīvo ar jaunā koronavīrusa izraisīto slimību Covid-19, otrdien žurnālistiem paziņoja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Vairumam šī ziņa nebija iepriecinoša. Tajā pašā laikā ir cilvēki, kuri šo krīzi uztver kā jaunu iespēju laiku. Varbūt kā sākumu jaunam zelta drudzim. Līdzīgi kā kādreiz pirms gadiem trīsdesmit. Tikai tagad šie cilvēki jau citi.

Pirms vairāk nekā simt gadiem 1916. gada 16. maijā slepus tika parakstīta Saiksa-Piko vienošanās (kaut kas līdzīgs Molotova – Ribentropa paktam), ar kuru tika nospraustas Anglijas, Francijas un Krievijas interešu sfēras Tuvajos Austrumos pēc Pirmā pasaules kara beigām. Bez mazākās aiztures vīri frakās, cilindros, ar monokļiem acīs, vilka valstu‒protektorātu robežas. Tā radās nākamā Irāka, Sīrija, Jordānija un gandrīz visas citas Tuvo Austrumu valstis. Šajās teritorijās dzīvojošajiem iedzīvotājiem nejautāja, kurā valstī viņi gribētu dzīvot. Šīs bezrūpīgās robežu vilkšanas sekas mēs redzam šobaltdien, un tām neredz galu.

Rīga TV24 raidījumā Kārtības rullis (27.04.2020.) bija kāda zīmīga epizode, kura no metodoloģiskā aspekta lieliski nodemonstrēja, kā vislabāk atvairīt pārmetumus, ja uz faktiem balstītu argumentu nav.

Statistikas dati liecina, ka Eiropā Covid-19 pandēmija iet mazumā. Ja nenotiks kāds nepatīkams pārsteigums, tad no medicīniskā viedokļa mums būs izdevies šo krīzi pārlaist ar salīdzinoši mazu upuru skaitu. Kā krīze ietekmēs mūsu valsts ekonomiku, politisko un sociālpsiholoģisko klimatu, tas jau ir cits jautājums. Tāpat kā tas, kāds būs morālais noskaņojums valstī, kad sāksies nopietns darbs krīzes seku novēršanai.

Ja Krišjāņa Kariņa valdības līdzšinējā rīcība Covid-19 pandēmijas ierobežošanā no medicīniski epidemioloģiskā aspekta ir bijusi pat ļoti sekmīga, tad to pašu nevar teikt par pandēmijas ekonomisko, sociālo un psiholoģisko seku amortizēšanu. Ļoti daudzi, kuri patiešām nonākuši dziļās grūtībās, krīt izmisumā, jo valdības solīto atbalstu nesaņem vai saņem nepieklājīgi mazu. Lai arī pēdējās dienās pabalsta saņēmēju loks ir paplašināts, tas lietas būtību īpaši nemaina.

Valkas mērs Vents Armands Krauklis sociālajā tīklā Twitter ierakstījis: «Vakar vērtējām komersantu lūgumus samazināt īri, diemžēl bija jāatsaka gandrīz visiem iesniedzējiem, jo MK noteikumi paredz, ka jāatbilst VISIEM kritērijiem (nedrīkst būt nodokļu, nomas maksas parāds, apgrozījumam jākrītas vismaz par 30%).»

Starptautiskais valūtas fonds (SVF) būtiski pazeminājis Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) prognozi šim gadam, lēšot, ka Latvijā šogad būs straujākā ekonomikas lejupslīde Baltijas valstīs – 8,6%. Var, protams, pavīpsnāt par šo prognožu precizitāti līdz procenta desmitdaļai, taču kopējās tendences tās parāda.

Galvenā šīs koronavīrusa krīzes īpatnība, ko atzīmē sociālo procesu vērotāji, ir tā, ka šoreiz nav neviena, kuru par visu vainot. Nevar vainot ne krievus, ne amerikāņus, ne Sorosu, ne Lembergu, ne bankas, ne bezatbildīgos pilsoņus, kuri vieglprātīgi sagrābušies kredītus, un pat ne savtīgos politiķus, kuri par sevi vien domā.

Pagājušā nedēļā beidzot tikām pie jaunā ekonomikas ministra. Veidojot valdību, Kariņš solīja, ka valsts pārvaldes darbā tikšot aicināti cilvēki, kuri ir sevi pierādījuši ar izciliem sasniegumiem. Pieļauju, ka viņš patiesi tā arī gribēja. Gribēja kā labāk, bet sanāca kā vienmēr.

Vispirms, lai novērstu jebkādus pārpratumus, gribu uzsvērt, ka pilnībā atbalstu Latvijā ieviestos karantīnas noteikumus un uzskatu, ka jādara viss, lai novērstu strauju Covid-19 slimnieku pieaugumu. Latvijā joprojām ir vieni no labākajiem Covid-19 rādītājiem Eiropā, un tas lielā mērā ir tieši ieviesto pasākumu rezultāts. Esmu pārliecināts, ka, jo vairāk cilvēku sapratīs situācijas nopietnību un pret to izturēsies ar pienācīgu pietāti, jo labāk, bet...

Mūsu politiskās šķiras vadoņiem ļoti nepatīk, ja viņu darbības pielīdzina Putina piekoptajām metodēm. Jā, dažkārt viņu rīcība ir diezgan atšķirīga, toties citreiz nepateiksi – vai tas notiek Rīgā vai Maskavā?

Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, 2018. gada 5. oktobrī pulksten 16.31, spēļu zāļu Fēnikss īpašnieks Jānis Zuzāns izsūtīja «saviem cilvēkiem» šādu īsziņu: «Mūsu sestdienas izvēle: Rīgā saraksts nr. 10: šiem klāt plusi, pārējos svītrot: Pavļuts, Staķis, Pogorelovs, Akuličs, Meiere, Mičerevskis! Ja ir cits rajons, saraksts nr. 10 jebkurā gadījumā!!! Ja vajag personālijas, varu atsūtīt. Ceru, ka nav iebildumu. Jānis Zuzāns.»

Piektdien Saeima ar aplausiem pauda atbalstu mediķiem, iekšlietu sistēmas darbiniekiem un citiem, kuri, riskējot ar savu un ģimenes locekļu veselību, pilda savus amata pienākumus. Paši deputāti šo ziņu un fotogrāfiju, kurā viņi, kājās stāvot, godina mediķus un citus, labprāt izplatīja sociālajos tīklos.

Šobrīd valstī ir noteikts ārkārtas stāvoklis, kas absolūtajam Latvijas iedzīvotāju vairākumam ir kaut kas līdz šim nepieredzēts. Šajā situācijā nācijai vajadzētu saliedēties un visus spēkus veltīt krīzes novēršanai, taču arī šādā situācijā atrodas laiks un vieta politiski saimnieciskām spēlītēm. Šoreiz par politisko intrigu upuri kritis ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro. Viņam pēkšņi atņemta pielaide valsts noslēpumam.

Pēdējos mēnešos sakarā ar negaidīti silto ziemu un ekonomiskās aktivitātes sabremzēšanos elektroenerģijas biržas cena ir ļoti zema. Atsevišķās nakts stundās tā ir gandrīz vai bezmaksas, taču pat tie, kuri no elektroenerģijas piegādātāja ir izvēlējušies dinamisko tarifu plānu (biržas cenu), lielu samazinājumu rēķinos nemana, jo elektroenerģijas cenā tikai aptuveni trešdaļu veido šī cenas mainīgā daļa.

Šodien ar pārzīmēto pašvaldību karti neapmierinātie organizē smagās tehnikas demonstrāciju uz Latvijas maģistrālajiem ceļiem. Savukārt tā saucamās administratīvi teritoriālās reformas (ATR) bīdītāji turpina demonstrēt pārliecību, ka nekādas protesta akcijas nespēs viņus apturēt. Kā esam lēmuši, tā arī būs, lai ko arī teiktu un darītu tie, uz kuriem šī «reforma» attiecas.

Pēc galveno ziņu virsrakstiem var noteikt sabiedrības uzmanības fokusu – kas to satrauc attiecīgajā brīdī. Nav šaubu, ka šobrīd gan pasaules, gan Latvijas medijos dominē ziņas par koronavīrusa izplatību un atbildīgo dienestu centieniem vīrusa izplatību apturēt. Pirmajā brīdī var likties, ka visa šī jezga ap bīstamo vīrusu ir ļoti satraucoša un pasaule ir milzu katastrofas priekšvakarā. Taču patiesībā ir tieši otrādi.

Administratīvi teritoriālā reforma (ATR) ir iegājusi finiša taisnē. Jāsteidzas, jo visiem papīriem jābūt kārtībā (Saeimā nobalsotiem un prezidenta parakstītiem) gadu pirms nākamajām pašvaldību vēlēšanām. Tas nozīmē, ka līdz vasaras sākumam lieta jānodara. Taču mūsu cilvēku apziņa lielā mērā ir kā tajā anekdotē par žirafi. Kamēr aiziet pa to garo kaklu...

Tie, kas piedzīvojuši padomju laikus, labi atceras, kas notiek, kad ideoloģija diktē noteikumus ekonomikai un visām pārējām dzīves nozarēm. Deficīts ir visaptverošs. Sākot ar tualetes papīru un beidzot ar neesošu apkuri tramvaja vagonā, kuram no iekšpuses aizsaluši logi. Šobrīd ideoloģija atkal laužas iekšā visās mūsu dzīves sfērās. Tā gan vairs nav komunistiskā ideoloģija, bet ne jau nosaukumā ir sāls. Problēmas rodas tad, kad ideoloģija kļūst dogmatiska. Kad tā sāk ignorēt veselo saprātu, loģiku un ekonomikas pamatprincipus. Īpaši tā sakuplojusi Vides un reģionālās attīstības ministrijas pārraudzītajos sektoros.

Otrdien ASV prezidents Donalds Tramps publiskoja savu Tuvo Austrumu miera plānu, kuru jau iepriekš bija nodēvējis par «gadsimta darījumu». Tramps nepārspīlē, lietojot tik skaļus vārdus. Ja viņa miera plāns tiktu realizēts, tad tas patiešām būtu gadsimta darījums, jo Tuvie Austrumi jau vairāk nekā 70 gadu ir viens no galvenajiem iespējamā globālā konflikta perēkļiem. Šeit atslēgas vārdi ir – ja tas tiktu realizēts.