Baltkrievija palikusi bez leģitīma valsts vadītāja

Naktī pēc prezidenta vēlēšanām 33 Baltkrievijas pilsētās iedzīvotāji izgāja ielās, protestējot pret nozagtajām vēlēšanām. Tie bija masveidīgākie protesti pret Lukašenko režīmu 26 šī režīma pastāvēšanas gados © Scanpix

Protestos pret nozagtajiem Baltkrievijas prezidenta velēšanu rezultātiem jau izlijušas asinis. Izskanēja ziņas par kādu bojā gājušo, kuras, par laimi, neapstiprinājās. Taču režīma sargu brutalitāte pasauli šokējusi. Vaina par notikušo vardarbību pilnībā gulstas uz diktatora Lukašenko pleciem. Viņa izvērstais terors pret savu tautu pēcvēlēšanu vakarā un naktī iznīcinājis pēdējās varas leģitimitātes paliekas.

Protesti aptvēra pilnīgi visu valsti, ne tikai Minsku. Vienīgais sabiedrības segments, kurā diktatoram saglabājies atbalsts, ir spēka struktūras, taču cik ilgi var nosēdēt, kā mēdz teikt, uz durkļiem? To redzēsim jau tuvākajā nākotnē. Tāpēc svarīgi, kā attīstīsies notikumi tuvākajā nākotnē? Vai protesta akcijas turpināsies? Vai sabiedrībā redzamas personības publiski nostāsies protestētāju pusē? Kāda būs opozīcijas apvienotā štāba rīcība un taktika? Kāda būs starptautiskās sabiedrības nostāja?

Vērtēt pirmdienas rītā publicētos vēlēšanu oficiālos rezultātus ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tiem skaitļiem, kurus zīmē Baltkrievijas vēlēšanu galvenā māksliniece Lidija Jermošina, ar realitāti nav ne mazākā sakara. Rezultāti ir uzzīmēti burtiski no gaisa, un nav neviens kaut cik nopietns politiskais vērotājs, kurš šos gluži neticamos skaitļus (80% par Lukašenko) uztvertu nopietni.

Kāda ir reālā aina? Visos vēlēšanu iecirkņos, kuros balsis tika saskaitītas godīgi, pārliecinoši (ar vismaz 70%) ir uzvarējusi opozīcijas simboliskā (jo īstie kandidāti jau sēž cietumos) kandidāte Svetlana Tihanovska. Šādu iecirkņu visā valstī ir pietiekoši daudz, lai, izmantojot matemātiskas metodes, varētu aprēķināt patiesos vēlēšanu rezultātus. Var rasties jautājums - kāpēc uzskatīt, ka tajos iecirkņos, kur uzvarējusi Tihanovska, balsis skaitītas godīgi, bet citos, kur Lukašenko uzvarējis ar 80%, rezultāts uzzīmēts? Tāpēc, ka tāda ir visas vēlēšanu kampaņas un Lukašenko 26 gadu valdīšanas iekšējā loģika.

Neatkarīgu novērotāju klātbūtnes aizliegums, pēcvēlēšanu naktī visā valstī atslēgts internets un ielās izdzīti tūkstošiem melni tērptu rīkļurāvēju, nu nekādi neliecina par godīgu balsu skaitīšanu.

Ja šādā situācijā vienā iecirknī ir 70% balsu par Tihanovsku, bet blakus iecirknī 80% par Lukašenko, tad šo situāciju nekādi nevar uzskatīt par simetrisku, kad būtu jādomā, kurā gadījumā ir taisnība. Cilvēkam, kurš melo jau gadu desmitiem, vienkārši nav uzticības. Lukašenko to jau ir zaudējis un nekādi vairs nespēs atgūt.

Ja to, kas atkarīgs no pašiem baltkrieviem, mēs ietekmēt nevaram, tad Latvijas un arī ES nostāju Baltkrievijas jautājumā mēs varam iespaidot. Polijas premjers Mateušs Moraveckis jau ierosinājis sasaukt ārkārtas ES galotņu tikšanos, kur apspriestu, kādai jābūt ES konsolidētajai pozīcijai attiecībā pret Lukašenko. Latvijai, manuprāt, jāieņem principiāla nostāja. Lukašenko vairs nevar tikt uzskatīts par leģitīmu Baltkrievijas prezidentu. Atrunas, ka svarīgi saglabāt reģionā stabilitāti, tāpēc nevajag uz Lukašenko pārāk spiest, nav pamatotas. Stabilitāte Baltkrievijā jau ir izjaukta, un to ir izdarījis pats Lukašenko, sarīkojot asinsizliešanu uz ielām. Pieverot acis uz režīma noziegumiem, mēs paši ieslīgstam morālā relatīvismā, kas latviešiem kā nācijai ir ārkārtīgi bīstami.

Izdarot dažādas izvēles, mums vienmēr jāatceras, ka Latvijas valstiskuma faktiskais eksistences pamats ir augsta taisnīguma izpratne pasaules sabiedriskajā domā. Tiklīdz pasaulē sāk dominēt pragmatisms, spēks un izdevīgums (real politic), tā automātiski pieaug eksistenciāli draudi Latvijai. To mazas valstis ļoti labi saprot. Ne velti Latvijas neatkarību 1991. gadā pirmās atzina Islande un Dānija, bet ASV (par spīti izslavētajai inkorporācijas neatzīšanas doktrīnai) vienas no pēdējām.

Arī šoreiz lielās ES valstis - Vācija un Francija labāk gribētu notiekošo Baltkrievijā neredzēt un apmierināties ar pirksta pakratīšanu Lukašenko virzienā. Kā arī paust ierastās “bažas”. Mūsu uzdevums ir padarīt ES pozīciju nepatīkamāku Lukašenko režīmam. Jebkurā gadījuma tas atmaksāsies, jo, pirmkārt, Lukašenko režīms, zaudējis leģitimitāti pats savas tautas acīs, agri vai vēlu kritīs, un, otrkārt, morāli pārliecinoša pozīcija ir nepieciešama mums pašiem, lai iegūtu lielāku nacionālo pašapziņu. Mūžīgā cenšanās, ka tikai kādu neaizvainot, neveicina nacionālās mazvērtības sajūtas pārvarēšanu. Skaidra pozīcija vienmēr pašapziņu ceļ vairāk, nekā laipošana. Tāpēc mūsu pozīcijai jābūt skaidrai - Жыве Беларусь!

Komentāri

21. novembrī Starptautiskā krimināltiesa (SKT) izdeva aresta orderus Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu, bijušā Izraēlas aizsardzības ministra Joava Galanta un vairāku palestīniešu grupējuma “Hamās” locekļu aizturēšanai. Jau nākamajā dienā mūsu Ārlietu ministrija paziņoja, ka respektēs SKT izdoto apcietināšanas orderi Benjaminam Netanjahu. Šis paziņojums izsauca asu reakciju sabiedrībā. Taču neviens (!) politiķis neuzsāka diskusiju par šo absurdo situāciju. Kāpēc?

Svarīgākais