Ekonomikas zinātņu doktors, kādreizējais Latvijas finanšu ministrs Valda Birkava valdībā Uldis Osis sociālajā vietnē “twitter” publicējis ierakstu: “Nesenās stīvēšanās par ekonomikas atbalsta paketi sausais atlikums: jaunajā ES 2.0 versijā katram ir iespēja tikt pie tādas naudas tarbas, cik vien var pastiept drošā pārliecībā, ka ECB, vai, sliktākajā gadījumā, mātišķā Vācijā gan jau beigās izpestīs.” Ieraksta tonalitāte, izmantotie vārdi (stīvēšanās, tarba, pastiept, mātišķā Vācija, izpestīs) ļauj spriest, ka Oša attieksme pret tā saukto Eiropas Atjaunotnes fondu ir visai skeptiska. Viņam tā acīmredzot ne pārāk patīk. Par to, cik šī “ekonomikas atbalsta pakete” ir laba vai slikta, nedaudz vēlāk. Vispirms paanalizēsim Oša tvītu, kurš sevī iemieso lielas Latvijas iedzīvotāju daļas redzējumu par to, kas šobrīd pasaules ekonomikā notiek.
Pieejamā informācija liecina, ka Oša situācijas apraksts jēdzieniski ir visai trāpīgs. Taču vienu niansi gribētu precizēt. Vēlreiz citēšu Osi: “katram ir iespēja tikt pie tādas naudas tarbas, cik vien var pastiept”. Šeit atslēgas vārds ir - iespēja tikt. Iespēja ir, bet vai ir gribēšana? Latvijā visai izplatīts ir uzskats, ka tā ir kaut kāda neīsta nauda un to ņemt nav labi. Atmiņā uzreiz nāk dažādi psiholoģiskie testi no sērijas - uz šķīvja ir divi pīrādziņi (āboli), viens no tiem nedaudz apdedzis (iebojājies). Kuru paņemsi tu? Ja cilvēka iekšējais imperatīvs, vienalga kādu iemeslu dēļ, liek paņemt mazāko kūkas gabaliņu no pasniegtā šķīvja, tad viņam piedāvājums “tikt pie tādas naudas tarbas, cik vien var pastiept” var radīt zināmu dvēselisku diskomfortu, kas precīzi atspoguļojās Oša ieraksta tonalitātē.
Gan Osis, gan daudzi citi šo nepatiku pret “iespēju tikt pie tādas naudas tarbas, cik vien var pastiept” droši vien pamatotu, nevis ar kaut kādiem psiholoģiskiem iemesliem, bet gan racionāliem, ekonomikas zinātnē pamatotiem argumentiem.
Taču ekonomikas zinātne, lai arī tajā tiek lietotas ļoti sarežģītas matemātisko aprēķinu formulas, nav nekāda fizika, ķīmija vai kāda cita eksaktā zinātnē. Tā ir sociālā zinātne, kurā tas, kas skaitās pareizi, nav nekas akmenī iecirsts. Katrs pieņem to “virzienu”, kas viņam sirdij tuvāks, vai to, kas attiecīgajā brīdī skaitās “pareizi”.
Kopš 2008. gada krīzes pasaules ekonomiskā doma piedzīvojusi fundamentālas izmaiņas. Šīs izmaiņas pēc mēroga var salīdzināt ar savulaik notikušo atteikšanos no zelta standarta, kad 35 dolārus varēja samainīt pret unci zelta. Mūsdienu jaunā realitāte ir tāda, ka attīstītās Rietumu valstis (ASV, ES, Lielbritānija, Japāna) kritiskā brīdī var ekonomikā iepludināt (pat ne sadrukāt, bet vienkārši uz datora klaviatūras uzklabināt) 7 triljonus (!) dolāru, un nekas traks nenotiek. Praksē tas izskatījās vienkārši - valdības izlaiž parādzīmes, kuras uzreiz uzpērk centrālās bankas. Tikai 2020. gada otrajā ceturksnī vien Rietumvalstu centrālās bankas palielināja savas bilances par lielāku summu, nekā 20 gadu laikā, rūpīgi krājot un taupot, bija uzkrājušās Ķīna, Krievija, Brazīlija, DAR un Saūda Arābija.
Pilnīgi cilvēciski kļūst žēl Putina, kurš 20 gadus rūpīgi krāja naudu “nebaltām dienām”, kamēr viņa nīstie Rietumi visu pēdējo desmitgadi ne tikai necentās taupīt, bet tieši otrādi - plaši praktizēja “kvantitatīvā atvieglinājuma” politiku. Tagad to pašu naudas summu dolāros, kuru Krievija 20 gadus atrāva no savas ekonomikas un uzkrāja centrālās bankas pagrabos, Rietumu valstis vienkārši “uzzīmē”.
Tajā pašā laikā aizdevumu procentu likmes paliek tuvas nullei (atsevišķos gadījumos pat negatīvas) un inflācija saglabājas mērķa robežās. Šo jauno realitāti daudziem ir grūti pieņemt. Pirmām kārtām tieši psiholoģiski. Ja cilvēks visu mūžu ir dzīvojis ar pārliecību, ka taupīt ir labi, bet aizņemties slikti, pat ja nav jāmaksā procenti un vienmēr var pārfinansēties, tad nav brīnums, ka viņš šādu “komunismu”, kad nauda ir tik “cik vajag”, psiholoģiski atgrūž.
Tā, ka mēs esam šajā Rietumu valstu finanšu sistēmā, ir milzīga mūsu priekšrocība. Taču tā ir priekšrocība tikai tad, ja to arī pilnā apmērā izmanto. Man nav nekas pretī pret Reiru kā cilvēku, bet viņa atrašanās finanšu ministra amatā šajos laikos, kad ir “iespēja tikt pie tādas naudas tarbas, cik vien var pastiept”, Latvijas valstij ir nevēlama. Visa Reira politiskā dzīve liecina, ka viņš ir valstiski skops (par viņa skopumu personiskajā dzīvē neko nezinu), kuram taupība šķiet tikums. Mūsdienu finanšu pasaulē šādi uzskati ir novecojuši un valsts attīstību bremzējoši. Paskatieties, kā ir mainījusies Latvijas Bankas retorika, kopš šo iestādi vairs nevada Ilmārs Rimšēvičs. Ne miņas no kādreizējā galējā konservatīvisma un aicinājumiem dzīvot pēc iespējas nabadzīgāk (protams, ne sev). Laiks arī valdībā un finanšu ministrijā ļaut ieplūst jaunajām vēsmām.
