Elita Veidemane / Autori

“Mēs dzīvojam Klīversalā un vēlamies, lai arī citi zinātu, ka Rīgā ir ne tikai Āgenskalns vai Torņkalns,” turpinoties ielu pārdēvēšanas epopejai, teic Klīversalas iedzīvotāji. Viņi nevēlas, lai Staraja Rusas iela pārtop par Hugo Celmiņa ielu. Vai tiešām latviešu sabiedriskā darbinieka, politiķa, agronoma vārds klīversaliešiem neiet pie sirds? Nē, viss ir citādi. Par iedzīvotājos izraisīto sašutumu “jāpateicas” Rīgas domei, par kuras lēmumiem Klīversalas iedzīvotāji šonedēļ iesniegs prasību tiesā.

Slimība bija gadiem ilga un beigās arī – ļoti smaga. Un naktī uz 28. janvāri politiķis, sabiedriskais darbinieks, 5. un 6. Saeimas deputāts Joahims Zīgerists aizgāja viņsaulē. To apstiprināja viņa draugs un domubiedrs Odisejs Kostanda. Vēl 2020. gadā Joahims Zīgerists bija aktīvs sava politiskā viedokļa paudējs, jo, viņaprāt, nedrīkst pamest pusratā to, kas iesākts. „Kad slimība bija tiktāl progresējusi, ka Joahimam bija grūti sarunāties, mēs sarakstījāmies,” tā Odisejs.

“Vai mēs esam gatavi norakstīt savu bērnu nākotni?” – ar dziļu, pat eksaltētu rūpi pie sabiedrības vērsās topošā izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV). Saruna portāla “Delfi” studijā notika pērnā gada decembrī, pāris dienas pirms Kariņa otrās valdības apstiprināšanas. Tā ir nepelnīti aizmirsta diskusija, kas liek domāt par to, kādā nevirzienā dodas mūsu izglītības sistēma un kādus karogus rokās tur ministrijas vadība.

Vēsture vairs neeksistē kā mācību priekšmets, vēstures vietā ir mācību priekšmets ar nosaukumu “šis un tas par šo un to”; ja vidusskolēns neizvēlas vēsturi apgūt padziļināti, sanāk viegla pagrābstīšanās gar tēmām “Ulmanis un sviests”, “Kauņas Žalgiris”, “Vikingi”; skolotājs var izvēlēties, par ko stāstīt: par Musolīni, Aristoteli vai Daini Īvānu, – “Neatkarīgajai” atklāj Hanzas vidusskolas vēstures skolotājs un Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības (VSZSB) valdes loceklis Toms Gulbis.

Kāds iemesls bija garajām rindām pēc ID kartēm, un kā tiek celts žogs uz Latvijas un Baltkrievijas robežas; cik daudz “bēgļu” katru nakti cenšas iekļūt Latvijā; kāpēc Saeimā joprojām sēž Glorija Grevcova; vai Latvijā ir spiegi? Par šīm un citām tēmām – saruna ar iekšlietu ministru Māri Kučinski (“Apvienotais saraksts”).

Kāpēc ērti dzīvot purvā; kāpēc partija “Saskaņa” iet uz grunti; ko priekšlaicīgi izdarīja Šlesers; kam patīk taisīt selfijus uz ukraiņu karoga fona; kuram no Uldiem laimēsies kļūt par Valsts prezidentu; par vajadzību veidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju valsts naudas izlietojumam “airBaltic” – par šīm un citām tēmām saruna ar Saeimas deputātu, partijas “Gods kalpot Rīgai” priekšsēdētāju un bijušo Rīgas domes priekšsēdētāju Oļegu Burovu.

Drīz būs pagājuši desmit (!) gadi kopš traģēdijas, bet skaidrības par notikušo joprojām nav. Vismulsinošākais ir tas, ka par vainīgo ir atzīts tikai viens cilvēks, kurš – loģiski spriežot – pat teorētiski nevar būt vienīgais vainīgais. Bet tas nozīmē, ka vienkārši ir atrasts pārmijnieks, kuram uzkraut pilnīgi visu vainu.

“Atnācu uz tā saucamo Okupācijas muzeju. (..) Gids stāsta savu – paralēlo, izdomāto vēsturi. (..) Apskatījām visus eksponātus un sapratām: re, kā mūs muļķo. Ja es agrāk domāju, ka pie mums ir propaganda, tad, izejot cauri šim muzejam, tu saproti, kas tas ir – īsta propaganda,” kārtējās ģeķības sociālajā tīklā klāsta Saeimas deputāte Glorija Grevcova (“Stabilitātei”). Ar vienu krimināllietu šai būtnei nepietiek. Vajag vēl vienu. Ja sanāks – vēl kādu. Rekords jāsasniedz!

“Ārkārtas situācija [Baltkrievijas pierobežas joslā] ir jāatceļ, jādod piekļuve medijiem un nevalstiskajām organizācijām, ukraiņu bēgļu uzņemšana ir jaunais standarts Eiropā, kas parāda, uz ko mēs un visa pārējā Eiropa esam spējīgi, uzņemot cilvēkus,” pagājušajā nedēļā “Delfi TV” raidījuma ēterā sacīja “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja vadītājs Nils Muižnieks.

„20. janvāra naktī operēju vienu ievainoto – man trāpījās Bauskas milicis. Ļoti smags ievainojums: cauršauta femorālā artērija. Netiku ar šo operāciju galā, jo šautie ievainojumi mūsu slimnīcā nebija operēti... Docents Ņikitins nāca palīgā. Pacients izdzīvoja. Bet tā nakts bija šausminoša,” stāsta Rīgas 1. slimnīcas ķirurģe Larisa Ķirse, atceroties 1991. gada barikādes, kad OMON vienība uzbruka Iekšlietu ministrijai, bet kāds „trešais spēks” apšaudīja Bastejkalnā esošos cilvēkus.

„Es neuzskatu, ka tas būtu jādara, es uzskatu, ka mums ir šī atalgojuma reforma jāveic,” ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) TV3 raidījumā „900 sekundes” atbild uz jautājumu par to, vai būtu atbalstāma iniciatīva, kurā rosināts iesaldēt algas valsts vadošajām amatpersonām un tautas priekšstāvjiem to līdzšinējā apmērā. Jā, alkatīgajām amatpersonām tā ir reforma. Pārējie var iesālīties.

„Nesen dotie solījumi par smago kara tehniku ir svarīgi,” intervijā vācu laikrakstam „Handelsblatt” sacīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, paužot cerību, ka nākotnē izskanēs vairāk šādu solījumu. Šis gan vairāk izklausās pēc slavenā „Kā var nesolīt?”, tomēr cilvēkiem piemīt ieradums ticēt labākai nākotnei, kaut arī stabila pamata šai ticībai nav. Kā tad īsti ir, par to iztaujāju domnīcas „Ziemeļeiropas politikas centrs” direktoru Arti Pabriku.

Patiesību sakot, šīs ziņas pamats nav skolnieces Amandas sacerējumi, bet gan tas, ka latviešu dzejniecei Amandai Aizpurietei ir pasniegta Vilenicas festivāla galvenā balva, un tas ir lielākais 2022. gada starptautiskais notikums latviešu literatūrā.

Tonakt negulējām. No Lietuvas nāca arvien trauksmainākas ziņas. Krievu tanki bija ielenkuši Lietuvas Republikas Augstākās padomes ēku Viļņā, bija ieņemta Lietuvas televīzija un radio. Nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēku. Asiņaini ritēja 1991. gada 13. janvāris. Neilgi pirms pieciem no rīta Dainis Īvāns radiouzrunā aicināja cilvēkus pulcēties Doma laukumā. Sākās Barikāžu nedēļa.

...Raimonds Pauls, vētrainu aplausu aicināts, atkal iznāk uz skatuves, izvelk no kabatas sniegoti baltu mutautiņu, noslauka taustiņus un... aizver klavieru vāku. Viss! Dzintaru koncertzāles velvēs aizskan Maestro tradicionālais atvadu sveiciens „Uz to mums atkal jāiedzer”, muzikanti, trombonus un saksofonus mirdzinādami, ceļas kājās, un mēs – aplaimoti un pateicības pārņemti – arī ejam prom. Tik daudz mums šovakar dots, tik daudz...

Pusvienpadsmitos vakarā, 13. janvārī, sociālajos tīklos parādījās ziņa, ka pārrauts dambis, kas sargāja Jēkabpili no applūšanas. Sazvanījos ar Jēkabpils domes priekšsēdētāju Raivi Ragaini.

„Latvija – moja strana, russkij – moj jazik!” („Latvija – mana valsts, krievu valoda – mana valoda” – krievu val.) – tāds pirms dažiem gadiem bija viens no saukļiem pensionāru mītiņā pret latviešu valodu. Tagad piketēt vairs nav jāiet: lai nevajadzētu mācīties kaut kādu tur latviešu valodu, ir iespēja doties pie psihiatra un izlūgties izziņu par savu garīgo/mentālo atpalicību. Un tomēr ne viss ir tik vienkārši.

„Nu, sagaidījāt jauno valdību? Tagad visi būs laimīgi,” Raimonds Pauls sev raksturīgajā ironijā strupi noteica. Tobrīd nebija pagājušas ne divas nedēļas kopš „Kariņa 2. valdības” apstiprināšanas. „Ja jums kaut kā tomēr pietrūkst – zvaniet, palīdzēšu,” Pauls apsolīja. Laikam laimes pietrūkst, nodomāju. Bet Maestro jau bija atvadījies promiešanai, un es par to laimi aizmirsu... Toties atcerējos, ka ik gadu svinam 12. janvāri – Raimonda Paula dzimšanas dienu. Daudz laimes, Maestro!

Ugunsdzēsēju depo tiek slēgti, jo „nav naudas”. “Nav naudas” arī ārstu un medmāsu algām. Arī skolotāju algām „nav naudas”. Darba vides modernizēšanai – tādiem mērķiem „nav naudas” teju nekad. Taču „naudas ir tik daudz kā vēl nekad”, ja vajag algot universālos „kareivjus” – valsts kapitālsabiedrību valžu un padomju locekļus. Tos pašus, kuri sacerējuši elektroenerģijas sadales tarifu projektu, kas pakļauj iznīcībai gan uzņēmējus, gan pārējos iedzīvotājus.

„No politikas brīnumus es negaidu. Politiķi nav domāti brīnumu radīšanai. Ja veikalā nopirksiet rauga pankūku mīklu, jūs nevarēsiet no tās uzcept kliņģeri vai napoleonu. Tas pats notiek politikā: kādas izejvielas ir dabūjamas, no tādām arī var kaut ko izcept. Cilvēki no politiķiem gaida tādu rīcību, kas nodrošinātu iekšējo kārtību un novērstu ārējos apdraudējumus, proti, cilvēki gaida stabilitāti. (..) Saprotiet, ja es pērku bundžu, uz kuras rakstīts „Šprotes”, es negaidu, ka iekšā būs cūkgaļa ar griķiem. Ja es lasu – partija „Vienotība”, tad man šķiet, ka tā cīnās par vienotību. Bet nekā tāda nav... Minimālais, ko es prasītu, ir: nomainiet nosaukumu! Uzlieciet, piemēram, nosaukumu „Anarhija”.”

Lasīt ministriju amatu sarakstus – tā ir viena no saturīgākajām izklaidēm tumšos ziemas vakaros. Arī šoreiz, lietum plīkšķot pret terases nojumi, saulaini pasmaidīju, kad Veselības ministrijas amatu sarakstā ieraudzīju nosaukumu „nepārtraukto uzlabojumu speciāliste”. Priecīgā satraukumā meklēju arī “pārdabiskā skaistuma eksperti” un “centības veicināšanas atašeju”. Nebija.

„Pēc Ogres koncerta, kad klausītāji izdemolēja vilcienu, „Pērkonu” aizliedza, un es kā konservatorijas pirmā kursa students paliku ar divām bērnudārza vecuma meitām – bez jebkādiem ienākumiem. Nākamie divi gadi bez „Pērkona” man bija ļoti grūti. Vakaros strādāju gāzes kantorī, lai dienā varētu studēt,” atceras Nauris Puntulis. Par algām, mākslas cenzūru, „krāniņmākslu” Venēcijā un Rotko centrā, par viendzimuma pāriem un koncertzāli – saruna ar kultūras ministru Nauri Puntuli (NA).