Elita Veidemane / Autori

Ar „pārzāģēšanu” Dace Pecolli noteikti domā skatītāju iecienīto triku – cilvēka it kā sadalīšanu, ko veic iluzionisti. Izklausās un izskatās baisi, tomēr cilvēks, kā smejies, paliek sveiks un vesels. Un tomēr – katrā jokā ir tikai daļa joka. Patiesībā – vērtējot valdības uzvedību un attieksmi pret cilvēkiem, kuru uzņēmējdarbība ir smagi cietusi kovidkrīzē, reizēm kaut ko gribas pārzāģēt pilnīgi konkrēti...

Pieminam Barikādes. Mūsu trauslo robežšķirtni, kas atdala verdzību no brīvības. Mēs varam ilgi runāt par to, vai esam spējuši saglabāt iegūto brīvību, vai esam iznīdējuši sevī vergu važas. Bet varam arī paklusēt un atcerēties, kā viss notika toreiz, kad melns bija melns un balts bija balts.

Tikko noskatījos Andreja Končalovska 2020. gada filmu „Dārgie biedri” – par 1962. gada 2. jūnijā Krievijā, Novočerkaskā, notikušo masu slaktiņu, kad padomju armija un VDK snaiperi – pēc kompartijas augstāko vadoņu pavēles – apšāva cilvēkus, kuri bija pulcējušies protestā pret algu pazemināšanu un pārtikas produktu cenu paaugstināšanu. Kad no laukuma vajadzēja notīrīt bojāgājušo asinis, to nebija iespējams izdarīt: šaušanas kuratori teica – karstā laika dēļ asinis piecepušās pie asfalta. „Noasfaltējiet laukumu no jauna,” pavēlēja vadoņi.

„Ja man kā nacionālistam jāizvēlas – aizstāvēt maza bērna tiesības uz īstu mammu un tēti vai divu veču tiesības „paspēlēt ģimenīti”, tad... nu, sorry, veči,” raksta Daugavpils uzņēmējs Andrejs Faibuševics. Tas, manuprāt, ir, kā mēdz teikt, „vienkāršās tautas” mierīgākais un saprotamākais skaidrojums histērijas vētru izsaukušajam Nacionālās apvienības (NA) likumprojektam par tradicionālās ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Ceturtdien Saeima nodeva likumprojektu izskatīšanai komisijās.

Šodien, 14. janvārī, Saeima balsos par Nacionālās apvienības (NA) rosināto likumprojektu par tradicionālās ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Likumprojektu paredzēts nodot izskatīšanai komisijās – protams, ja Saeima par to nobalsos. Līdzsvars starp konservatīvajiem un neoliberālajiem spēkiem ir trausls, un ikviena balss būs svarīga. Pēc balsojuma skaidri redzēsim, kurš no deputātiem ir latviskās, tradicionālās dzīvesziņas atbalstītājs, kurš – pagrimuma un iznīcības sludinātājs.

„Nav jau par ko runāt, Elit. Šis ir tukšs laiks,” atgaiņājas Maestro Raimonds Pauls. Bet pašam rokas pilnas ar skaņām, melodijām un rītdienu. Un, patiesību sakot, viņš varētu arī neteikt ne vārda: viņš varētu tikai klusēt, jo „runātu” viņa acis, mīmika, rokas... Tomēr mēs vienmēr runājam: gan tad, kad Maestro piezvana, lai izstāstītu kādu politiski muzikālu (vai otrādi) joku, gan tad, kad tiekamies. Un ikviens laiks, izrādās, ir pilns ar pārdomām. Jo tukšs tas ir tikai tad, ja cilvēks pats ir tukšs. Raimonda Paula gadījumā par tukšumu runāt būtu nepiedienīgi. Šodien Raimondam Paulam jubileja – 85 gadi. No sirds apsveicam, Maestro!

"For now, the speed of vaccination here is deplorable. This slow pace will have serious economic consequences. In addition, there are many problems with which vaccine to use, which vaccine has been approved, which is not, and so on. Together, they show the reasons why Minister Viņķele is leaving. The situation once again proves the axiom: people who fundamentally fail in elections must not be made ministers,” says Filips Rajevskis, co-owner of the public relations agency Mediju Tilts and political scientist. About this and much more - in today's interview.

„Pagaidām vakcinēšanās ātrums pie mums ir nožēlojams. Šim lēnajam tempam būs nopietnas ekonomiskās sekas. Turklāt ir daudz problēmu ar to, kādu vakcīnu tad īsti lietot, kura vakcīna ir akceptēta, kura – vēl ne utt. Viss kopā parāda iemeslus, kāpēc ministre Viņķele iet uz izeju. Situācija vēlreiz pierāda aksiomu: nedrīkst likt par ministriem cilvēkus, kuri fundamentāli izkrīt vēlēšanās,” uzskata Filips Rajevskis, sabiedrisko attiecību aģentūras „Mediju tilts” līdzīpašnieks, politologs Filips Rajevskis. Par to un daudz ko citu – šodienas intervijā.

„Labi, ka vismaz citi mūsu ministri strādā daudz labāk,” kāds politikas pazinējs zirgojās, uzzinājis, ka premjerministrs Krišjānis Kariņš (JV) otrdien pieprasījis veselības ministres Ilzes Viņķeles („Attīstībai/Par!”) demisiju – it kā par neesošu vakcinācijas plānu, it kā par nenotikušu diskotēku, it kā par vidējā pirksta mētāšanu nevietā, kas to lai tagad saprot... Jā, Krišjāņa Kariņa pacietība lūzusi interesantā vietā, jo teju divus gadus cilvēku pacietību pārbaudīja vēl viena cita ministre – Ilga Šuplinska (JKP), kura, šķiet, ir visnepopulārākā no esošā Ministru kabineta, kas pagaidām stāv stingri kā miets vētrā.

Maestro Raimondam Paulam 12. janvārī – 85! Piedāvājam žurnālistes Elitas Veidemanes sarunu ar Maestro, kas publicēta digitālajā laikrakstā «Neatkarīgā» 2020. gada 17. decembrī.

Ja kāds ir aizmirsis (vai vispār nezina) padomju laiku atrakstīšanās klasiku, tad piedāvāsim Ministru kabineta preses sekretāra Reiņa Grāvīša atbildi uz virkni jautājumu, kas tika iesūtīti Valsts kancelejai (VK) pērnā gada 28. decembrī. Nu – 5. janvārī – beidzot sagaidījām atbildi. Varētu to visu publicēt bez komentāriem – un jau būtu smieklīgi. Ja vien nebūtu bēdīgi.

„Šomēnes es vēl varēšu samaksāt komunālos rēķinus, tālāk... es vairs nezinu, kā dzīvošu,” tuvu asarām ir kāda jauna sieviete, kura savu meitu, trešklasnieci, audzina viena pati. Sieviete, kura strādāja ēdināšanas jomā, ir zaudējusi darbu kovida dēļ. Kad atkal varēs strādāt – nav zināms. Šādu cilvēku ir tūkstošiem. Daļai, protams, ir ģimene, daļa ir palikuši vieni ar savām problēmām. Valsts maz interesējas par šiem cilvēkiem. Valsti neinteresē solidaritāte. Valstij šobrīd ir svarīgi citi mērķi: ķert un sodīt.

„Neesam lāga atjēgušies no viena Satversmes tiesas sprieduma, un nav aiz kalniem nākamais – sakarā ar 21 Saeimas deputāta pieteikumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (tā dēvētās Stambulas konvencijas) neatbilstību Satversmei. Man ir radies iespaids, ka tas patiesībā ir tikai teātris ar mērķi panākt, lai Satversmes tiesa sava sprieduma veidolā izsniedz tādu kā izziņu par to, ka nav nekā peļama latviešu tautai tajā konvencijā, lai var apgalvot, ka visi tie, kuri uztraucas par šīs konvencijas ratificēšanas sekām, ir pilnīgi nejēgas,” teic zvērināts advokāts Aldis Alliks.

„Tagad sociālā dresūra ir pirmajā vietā, un kovids tam ir tik piemērots! Arī labs trieciens izglītībai, ko tagad aktīvi pārceļ onlainā. Ir bažas, ka pēc tam, kad kovids pāries, izglītības onlainizācija turpināsies. Bet izglītība ir kultūras pamats, un tās degradācija ir simptomātiska. Līdz šim gandrīz visas mūsu izglītības reformas bija degradējošas, bet mūsu jaunā reforma būs graujoša, un tās paredzamo rezultātu vislabāk var raksturot ar vienu vārdu – debilizācija,” intervijā Neatkarīgajai septembrī teica vēstures zinātņu doktors, profesors Harijs Tumans.

"Most of my children - I call all these young people in their twenties and thirties my children - have realized that they have to learn like crazy to be people with knowledge, not just skills. Our education reform emphasizes skills, but forgets about knowledge, thus creating a society of people with a thinner layer of knowledge, so it is less able to think critically and therefore easier to manipulate,” Ojārs Spārītis, Vice President of the Latvian Academy of Sciences, comments on why knowledge is needed.

„Lielākā daļa no maniem bērniem – es viņus visus, šos divdesmit un trīsdesmitgadīgos jauniešus saucu par bērniem, ‒ ir sapratuši, ka viņiem jāmācās kā trakiem, lai viņi būtu zināšanu, nevis tikai prasmju cilvēki. Mūsu izglītības reforma liek uzsvaru uz prasmēm, bet aizmirst par zināšanām, tādā veidā radot novienādoto cilvēku sabiedrību, kam plānāka zināšanu kārtiņa, tāpēc tā ir mazāk spējīga kritiski domāt un tāpēc vieglāk manipulējama,” par to, kāpēc ir nepieciešamas zināšanas, domā Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Ojārs Spārītis.

"Imagine: the ocean, a crazy storm raging on its surface, tossing ships, but we descend deep into the ocean, and there is peace and quiet, and there we have no idea of a storm raging on the surface. That is why I call on people to take this step - to descend deep by trusting in God. He will give a feeling of refuge and security, which is very important at this time,” says Lutheran pastor Krists Kalniņš, who serves in the Old Gertrude Church in Riga.

„Iedomājies: okeāns, tā virskārtā plosās traka vētra, kas svaida kuģus, bet mēs nolaižamies dziļi okeāna dzelmē, un tur ir miers un klusums, un tur mums pat nav nojausmas par vētru, kas plosās virspusē. Tāpēc es aicinu cilvēkus spert šo soli – iet dziļumā, uzticoties Dievam. Viņš iedos patvēruma un drošības sajūtu, kas šajā laikā ir ļoti svarīga,” teic luterāņu mācītājs Krists Kalniņš, kurš kalpo Vecajā Ģertrūdes baznīcā Rīgā.

"It might be that the virus that has set upon us, which may have escaped from mother nature's grasp or from a bat's armpit, works better than any miracle weapon... But I keep watching the consequences and analyzing the public reaction," says Ojārs Spārītis, Vice President of the Latvian Academy of Sciences. A conversation with him today - about the relationship between society and the covidvirus, personalized medicine, and what keeps people sane.

„Var gadīties, ka mūs apsēdušais vīruss, kas, iespējams, pasprucis dabas mātei no brunču apakšas vai sikspārnim no paduses, nostrādā labāk nekā jebkurš brīnumierocis... Bet es vēroju sekas un analizēju sabiedrības reakciju,” teic Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents. Šodien saruna ar viņu – par sabiedrības un kovidvīrusa „attiecībām”, personalizēto medicīnu un par to, kas notur cilvēkus pie veselā saprāta.

"Everything happened here, in the Radio House, it was the center of music and this is where Latvian culture was preserved. And what is happening now? How is culture being preserved? I keep asking – how? This government, well, it does not know how to run a country. Especially in a crisis. Then there is only one way – to go away yourself. But no one is going anywhere,” says Maestro Raimonds Pauls in his usual harshness, which alternates with respect for culture and love for Latvia. Here’s our discussion.

„Te, Radiomājā, viss vārījās, te bija mūzikas centrs, un tieši te tika saglabāta latviešu kultūra. Un kas tagad notiek? Kā tiek saglabāta kultūra? Es jautāju – kā? Šī valdība – nu, nemāk tā vadīt valsti. It īpaši krīzē. Tad ir tikai viens ceļš – jāiet prom pašiem. Bet neviens nekur netaisās iet,” savā ierastajā skarbumā, kas mijas ar cieņu pret kultūru un mīlestību pret Latviju, teic Maestro Raimonds Pauls. Ar viņu šodien saruna.