Dace Pecolli: Valstij ar mums jāatrod kopīga valoda. Citādi – pārzāģēšu

© Ģirts Ozoliņš/F64

Ar „pārzāģēšanu” Dace Pecolli noteikti domā skatītāju iecienīto triku – cilvēka it kā sadalīšanu, ko veic iluzionisti. Izklausās un izskatās baisi, tomēr cilvēks, kā smejies, paliek sveiks un vesels. Un tomēr – katrā jokā ir tikai daļa joka. Patiesībā – vērtējot valdības uzvedību un attieksmi pret cilvēkiem, kuru uzņēmējdarbība ir smagi cietusi kovidkrīzē, reizēm kaut ko gribas pārzāģēt pilnīgi konkrēti...

Dace Pecolli kopā ar ģimeni - vīru Enriko un dēlu Danti, - ir radījusi savu iluzionisma teātri, un tam vajadzētu mitināties Rīgā, bijušā kinoteātra „Liesma” telpās, taču kovidkrīze neļauj nedz dzīvot, nedz strādāt. Lai kaut kādā veidā mēģinātu tikt galā ar radušos situāciju, Dace ir uzrakstījusi vēstuli Finanšu, Ekonomikas un Kultūras ministrijai - par valsts atbalsta neesamību kredītsaistību jautājumos un atbalsta nepietiekamību uzņēmumam, kam liegts veikt plānoto saimniecisko darbību.

Vēstule zināmā mērā ir universāla: tā atklāj ne tikai Daces vadītā uzņēmuma problēmas, stāvot uz biznesa bojāejas robežas, bet arī daudzu citu uzņēmumu līdzīgas nelaimes. Iespējams, ka vēstule un no ministrijām gaidītās atbildes varēs norādīt uz problēmu risinājuma veidiem.

Kamēr gaidām atbildes no ministrijām, tikmēr saruna ar iluzionisma mākslinieci Daci Pecolli.

Pastāstiet, lūdzu, kāds bija jūsu pagājušais gads.

Pirmajā kovidvilnī faktiski sagruva mūsu iepriekšpieņemtie plāni, uz kuru bāzes ņēmām kredītu. Mums bija paredzētas vairākas uzstāšanās tūres, telpu remonts...

Bija iespēja mest plinti krūmos un atdot finanšu institūcijai „Altum” atslēgas no topošā teātra telpām. Tomēr izlēmu citādi. Esmu draudzē (smejas) „Ticu feisbuka spēkam”, ieliku tur aicinājumu, un man atsaucās simtiem cilvēku, kuri uzmundrināja: Dace, dari to! Mēs tev palīdzēsim! Aptuveni 600 cilvēku man nāca palīgā, strādājot gan par minimālām naudiņām, gan kā brīvprātīgie, gan kā ziedotāji.

Sienas jaunajam teātrim „Zelta zālē” krāsoja Jānis Jarāns, griestus - Dagmāra Legante, visu „Mistērijas istabu” krāsoja Nila Īles ģimene, „Alberta hallē” griestus krāsoja „Rīgas pantomīmas” mākslinieki... Teātris deviņu mēnešu laikā piedzima kā tāds bērniņš. Joprojām brīnos par to, cik daudz uzņēmēju mums atsaucās - dāvināja flīzes, krāsu, būvmateriālus, kopumā 26 uzņēmēji... Visus deviņus mēnešus bez atlīdzības man plecu pie pleca bija arhitekte Sandra Laganovska (viena no vadošajām bibliotēkas Gaismas pils arhitektēm), SIA „Datel” elektriķi, mans tētis Viesturs Vintēns. Savukārt flīžu firma „Kerama Marazzi” uzdāvināja skaistas un kvalitatīvas flīzes. Ļoti daudz flīžu. Mans vislielākais atbalstītājs ir ļoti inovatīvs ģimenes uzņēmums „Hatfam”, kas man uzdāvināja daudzu tūkstošu vērtībā īpaši modernu automatizētu un kompjuterizētu ventilācijas sistēmu „Mystero” galvenajā teātra zālē. Tāpat arī būvmateriālu ražotājs „Sakret” mums uzdāvināja krāsu. Firma „Līmenī”, pats šefs personīgi Mārtiņš Strauss pa brīvdienām nāca palīgā un ielēja fantastisku grīdu teātra zālē, kam grīdas materiālu kopā ar visiem „zelta puteklīšiem” man uzdāvināja Agris Kreislers, „Mapei” pārstāvis Latvijā. Visu ēkas dizainu man dāvināja uzņēmums „Raugs”, „Mystero” ēkas izkārtni dāvināja „GiftArt” un „Reklāmu darbnīca PLUS”. Atvainojos, ka nevaru pieminēt šeit visus atbalstītājus... Un zināt, kas vieno šos visus cilvēkus, kuri mums ziedoja? Viņi ir sapņotāji. Reālistiski sapņotāji. Viņi nebaidās izraudzīties sapni un sekot tam. Viņi ir līdzīgi mums - enerģiski, pilni ar entuziasmu un humora izjūtu.

Uz ēkas ir arī gleznojums...

Jā, to mums uzdāvināja māksliniece Ilze Krastiņa. Es mālēju laukumu, viņa - gleznoja mākslu. Un vienubrīd sapratu, ka sāk pietrūkt krāsas... Man nebija laika braukt pakaļ krāsai, un es piezvanīju „Sakret” šefam. Viņš meta visus darbus pie malas un pats personīgi atveda man to trūkstošo podiņu, es ar savu pacēlāju nolaidos lejā un to paņēmu...

Tātad brīnumi notiek?

Notiek! Cilvēku līdzdalība un labestība ir viena lieta, bet vēlāk tie sāka notikt pa īstam. Laikam būs jāsāk ticēt brīnumiem... teica brīnumu māksliniece. Pāris dienas pirms atklāšanas ballītes sapratu, ka neesmu padomājusi par dezinfekcijas līdzekļiem. Ko nu darīt?! Kur un ko pirkt? Pagāja 15 minūtes, un pa durvīm ienāca kāda sieviete, teikdama: „Esmu daktere Agrita Tirzīte, ar tramvaju braucu garām jūsu jaunajam teātrim un sapratu: jāizkāpj. Zināt, es gribu jums uzdāvināt dezinfekcijas līdzekļus.” Un viņa man uzdāvināja labākos dezinfekcijas līdzekļus! Tas pats notika ar atkritumu tvertnēm. To mums nebija. Nākamajā dienā no uzņēmēju brālības „BNI Zapp” atnāk pārstāvis un saka: man te ir viens puisis - no uzņēmuma „Pireka”, kurš grib tev miskastes uzdāvināt. Nopietni? Atliek tikai padomāt, un viss notiek? Trīs dienas pirms teātra atklāšanas es smagi nopūšos, saprazdama, ka man taču nav kleitas... Bet tā ir tik svarīga manai pašsajūtai. Un tad pēkšņi man uzraksta tērpu māksliniece Ieva Ādamsone un paziņo, ka gribot man uzdāvināt kleitu. Es saku - paldies par brīnišķīgo ideju, bet to vairs nevar paspēt realizēt. Taču viņa atnāca, noņēma mērus, nākamajā dienā kleitu uzmērīju, un teātra atklāšanas dienā - pāris stundas pirms pasākuma, - kleita jau bija gatava. Es jutos kā dieviete.

Kad teātris tika atklāts?

6. novembrī. Bija liels aicināto cilvēku skaits, tāpēc atklāšanu nācās dalīt trīs daļās. Jāsaka paldies Rīgas domei un Latvijas Kultūrkapitāla fondam: uzrakstīju projektu teātra atklāšanas izrādei, un projekts tika apstiprināts un līdz ar to arī daļēji finansēts. Šis finansējums nebija paredzēts ne kredītnomaksai, ne apkurei, ne telpu īrei - tas bija paredzēts māksliniekiem, gaismotājiem, skaņeniekiem, video meistariem utt. Tas bija atbalsts atklāšanas pasākumam, nevis teātra regulārai eksistencei.

Jūsu teātra sezona, šķiet, sanāca traki īsa...

Jā, mēs varētu pieteikt Ginesa rekordu grāmatai teātri ar visīsāko sezonu! 6. novembrī atvērāmies, bet 9. novembrī ar valdības lēmumu visi teātri tika slēgti. Teātra telpās mums bija arī muzejs, bet bija plānots sākt savu darbību kā teātrim, bet vēl ne kā muzejam. Redzot realitāti, ka teātris tiek slēgts, sākām aktīvi strādāt, lai steidzami atvērtu muzeju, dabūjām rezervācijas uz decembri un janvāri, un tad 21. decembrī valdība aizvēra arī muzejus. Tika aizvērts arī burvju triku veikals, rezervācijas atceltas, mūsu uzņēmumā tika aizliegtas visas iespējamās darbības. Atlika tikai virtuālā vide, kas mums, burvju māksliniekiem, ne visai patīk, jo uzskatu, ka izrāde ir jāizgaršo klātienē. Tomēr gatavojamies arī virtuālajai videi... Nesēžam un negaužamies, domājam plānus B, C un D. Laiks ideju realizācijai tomēr būs ilgs, un jāsaprot, vai cilvēki vispār pirks šo produktu. Paliek neatrisināta problēma: kredītsaistības, komunālie maksājumi un - algas.

Ja pareizi saprotu, jūs, Enriko Pecoli un jūsu dēls Dante Pecoli ir pašnodarbinātie.

Jā. Mums ir uzņēmums - SIA „International Show Production”, un teātra ēka ir paņemta ar kredītsaistībām uz šo uzņēmumu. Pētot situāciju, atklāju, ka lielāks atbalsts ir privātpersonām, tāpēc noformējāmies kā radošie pašnodarbinātie. Rakstīju dažādus projektus VKKF radošo personu nodarbinātības konkursos, atbalsts bija diviem projektiem. Bija naudiņa, par ko paēst. Vēl uztaisīju pētījumu par iluzionisma vēsturi Latvijā, par to saņēmu 1500 eiro. Kaut kā taču jādzīvo: mans uzņēmums man nemaksā algu, jo manam uzņēmumam nav ienākumu. Algu pārstāju maksāt pērnā gada martā, un pirmos trīs dīkstāvju pabalstus es dabūju, jo alga pirms tam tika maksāta. Bet pēc tam vairs nebija, no kā maksāt to algu! Notika taču remonts, turklāt visi līgumi - arī starptautiskie - tika lauzti. Tā kā nemaksāju algu nedz sev, nedz citiem, manam uzņēmumam tika liegtas iespējas saņemt no piedāvātajiem atbalsta mehānismiem nedz dīkstāves pabalstu, nedz subsīdijas, nedz grāntus apgrozāmajiem līdzekļiem. Tas nozīmē, ka likumos nav padomāts par tiem, kuriem iet nevis slikti, bet ļoti slikti, proti, par tiem, kuri nespēj sev samaksāt algu. Ir jābūt tādam atbalsta mehānismam!

Toties ir papīru blāķis, kas jāaizpilda.

Un tad es iedomājos, piemēram, cirka māksliniekus. Arī tos, kuri lāga nerunā latviski. Viņi pat nezina, kur to atbalstu meklēt. Cirka māksliniekiem lielākoties ir līguma attiecības, darbs - te ir, te nav... Algas nav, dīkstāves pabalsta līdz ar to nav, projektus sacerēt viņi neprot, radošās personas atbalstu viņi nesaņem. Tāpēc gribu ieteikt valdībai: ir ļoti liela cilvēku grupa, kas šajā kovidsērgā cieš visvairāk, tāpēc - atveriet vienu kantorīti, kur sēž nevis auksti ierēdņi, bet laipni cilvēki, kuri spētu palīdzēt tiem, kuri paši sev palīdzēt neprot. Tas būtu palīdzības dienests, uz kurieni varētu atnākt žonglieri Vasja un Pēteris, un tur viņiem palīdzētu aizpildīt nepieciešamos dokumentus, lai varētu saņemt pabalstu vai noformēties par pašnodarbināto. Citādi viņiem vienkārši nav, ko ēst! Bet, lūdzu, ņemiet vērā, ka es pati nesūdzos, es cenšos ielikt kāju katrās durvīs.

Kāpēc jūs to tā uzsverat?

Tāpēc, ka vienu dienu... Es atklāti runāju par visām nepilnībām valdības lēmumos, jo manam uzņēmumam nav pietiekama atbalsta, lai mēs varētu eksistēt. Laikam mana runāšana kādam nepatīk... Nu, lūk. Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja feisbukā pie mana kārtējā viedokļa ierakstīja šādu atbildi: Dace, nav taisnība, ka jūs neesat saņēmusi no valsts atbalstu. Un tad viņa uzskaita, ka mēs, trīs cilvēki, esam saņēmuši 9000 eiro. Viņa gan nepiemin, ka šajā summā ir visi nodokļi. Izdalot uz trim cilvēkiem un desmit mēnešiem - tie ir nepilni 300 eiro mēnesī. Pēc tam viņa piemin arī 17 000 eiro, kas bija paredzēti teātra atklāšanas izrādei. Bet šī nauda bija trim atklāšanas pasākumiem: vienā nevarējām nodrošināt nepieciešamo distancēšanos. Izmaksas bija lielas: uzaicināto mākslinieku aviobiļetes, viesnīcas, ēdināšana, honorāri plus nodokļi. Varbūt šī Kultūras ministrijas amatpersona, lai būtu informatīvais līdzsvars, varētu atklāt arī to, cik viņa pati no valsts ir saņēmusi algā šajos desmit mēnešos?...

Protams, esmu pateicīga par Kultūrkapitāla naudu, jo bez tās teātra atklāšanas izrāde nenotiktu. Valsts atbalstīja šo izrādi, un viss - mūsu attiecības šīs naudas sakarā ir beigušās. Bet savādi ir tas, ka šī Kultūras ministrijas pārstāve valsts amatpersonai pieejamu informāciju izklāja publiskajā telpā. Tas neizskatījās pārāk solīdi. Viņas mērķis acīmredzot bija - aizmālēt cilvēkiem acis, lai viņi noticētu, ka valsts ir laba, jo tā taču dod naudu māksliniekiem, bet mēs - sliktie.

Tad ko tieši valsts ir palīdzējusi - nevis man kā personai, nevis teātra atklāšanas pasākumam, bet manam uzņēmumam. Kredītu maksāšana, komunālie maksājumi, algas - pa desmit mēnešiem tie ir aptuveni 35 000 eiro. Valsts manam uzņēmumam ir palīdzējusi ar 3000 eiro. Vai man nav jāsāk bļaut pēc palīdzības? Brīdī, kad man ir liegtas iespējas veikt uzņēmējdarbību, kas bija par pamatu tam, lai ņemtu kredītu. Tāpēc skaidri varu pateikt, ka valsts nav domājusi par palīdzību tiem uzņēmumiem, kuri kovidsērgas rezultātā ir smagi cietuši, tostarp - nespējot pildīt kredītsaistības. Ja kredīts ņemts uzņēmumā „Altum”, tad vienīgā iespēja ir atlikt kredīta maksājumus uz sešiem mēnešiem. Uzņēmējs turpina maksāt tikai procentus. To izmantoju pirmajā kovida vilnī. Uzņēmumam „Altum” tas pat ir izdevīgi - viņiem pieplusojas vēl peļņā pusgada procenti. Bet es tā nevaru turpināt, jo tas nav atbalsta mehānisms. „Altum” ir valstij piederoša kompānija, kas aizdod naudu pēc valstij interesantiem principiem. Valsts pati liedz man strādāt, bet tajā pašā laikā valsts grib turpināt pelnīt uz mana rēķina... Tas kaut kā nav godīgi. Taču - protams, paldies, ka „Altum” mūs atbalstīja, izsniedzot aizdevumu sākotnēji. Bet es nevēlos palielināt savu kredītmaksājumu apjomu, neredzot iespējas, kā turpināt strādāt. Profesionālajā sfērā, kas pasaulē saistīta ar teātra viesizrādēm, visi apgalvo, ka 2021. gads ir norakstīts, tagad tiek plānota 2022./23. gada sezona. Jāorientējas uz tiem resursiem, kas atrodami šeit. Domāju, ka pirmie tiks atvērti muzeji. Līdz ar to - arī mūsējais. Kad tiks atļautas citas formas, valsts no mūsu uzņēmuma nodokļos nopelnīs labu naudu. Jo mēs strādāt protam. Tāpēc valstij ar mums jāatrod kopīga valoda. Citādi - pārzāģēšu (smejas).

Un tomēr. Kamēr neviens nav pārzāģēts, vai ir kāda cerība, ka valsts nāks pretim vismaz komunālo maksājumu atvieglošanā?

Jā, ir. Vēl tas nav pateikts oficiāli, tomēr ir iespēja, ka valsts palīdzēs kovidā cietušajiem uzņēmumiem apmaksāt komunālos rēķinus.

Jūs, par spīti visam, esat ļoti optimistiski noskaņota.

Zināt, kāpēc? Tāpēc, ka šajā kovidlaikā esmu sastapusi fantastiskus cilvēkus. Ne tādus plikmuldētājus, bet gan reālus darītājus. Un viss, kas ar mums ir noticis, apliecina to, ka patiesībā es visu daru pareizi. Esmu rakstiskā veidā izteikusi savu problēmu: manam uzņēmumam ir liegts strādāt, bet pretim nav atbilstoša atbalsta mehānisma, kas ļautu nomaksāt kredītu, tā procentus, komunālos rēķinus un minimālās algas. Vai nu ļaujiet man strādāt, vai nu garantējiet man atbalstu.

Jā, esmu optimistiska, tomēr pērn man vismaz četras reizes mēģināja pielavīties depresija. Un ko es izdarīju? Paņēmu grābekli un aizgāju uz Torņakalna kapiem - grābu lapas. Grābu, grābu... Tur iepazinos ar kapu pārvaldnieku Valdi Gavaru. Viņš man sāka stāstīt par Torņakalna kapiem, kas Rīgā esot vissenākie. Tur guļ kāds vīrs, uz kura kapa plāksnes uzrakstīti visu viņa 22 bērnu vārdi. Tur guļ Natālija Draudziņa. Tur guļ kāds lidotājs ar savu skumjo mīlas stāstu. Tur guļ cilvēks, kurš uzdāvinājis Stradiņa slimnīcai zemi, bet neviens viņu nezina un neatceras. Un tad es izdomāju: jāuztaisa teatrāla ekskursija - vakara krēslā, ar lampiņām pa šo Torņakalna apkaimes daļu. Pastaiga pa kapiem rezultētos ar spiritisma izrādi... 18. gadsimtā modē bija iluzionistu veidoti spiritisma seansi. Kāpēc lai tagad tādus neuzrīkotu? Arī sliktās situācijās prātā nāk labas un radošas idejas.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais