Raimonds Pauls: Tauta smejas par valdību, bet tā neliekas ne zinis

© Vladislavs Proškins/F64

„Te, Radiomājā, viss vārījās, te bija mūzikas centrs, un tieši te tika saglabāta latviešu kultūra. Un kas tagad notiek? Kā tiek saglabāta kultūra? Es jautāju – kā? Šī valdība – nu, nemāk tā vadīt valsti. It īpaši krīzē. Tad ir tikai viens ceļš – jāiet prom pašiem. Bet neviens nekur netaisās iet,” savā ierastajā skarbumā, kas mijas ar cieņu pret kultūru un mīlestību pret Latviju, teic Maestro Raimonds Pauls. Ar viņu šodien saruna.

Jums nav tāda sajūta, ka mēs nevaram plānot savu turpmāko dzīvi pat nedēļu uz priekšu?

To jau neviens nevar zināt, kas ir un kas vēl būs. Tikko atcēlām pēdējo pasākumu - manu jubilejas koncertu ar Elīnu Garanču. Loģiski jau tas bija: 11. janvārī beidzas ārkārtas situācija, bet 12. janvārī paredzēts koncerts.

Kurš var kaut ko garantēt? Elīna ir saistīta ar savu ārzemju turneju grafiku, un mēs gadu gatavojām Rīgas koncertu, plānojām... Elīna skatījās savus plānus, varbūt kaut kas notiks jūlijā. Bet tas ir tikai varbūt. Turklāt tādi pārcelti koncerti zaudē visu savu šarmu, visu, uz ko mēs gājām. Mēģinājumi ar kamerorķestri, izdomāta īpaša režija...

Tas pats bija ar Andri Keišu: koncertus saskaņojām ar teātra izrāžu datumiem, tagad tas arī ir nost. Kopā kādi 20 koncerti ir nost. Labi, es izdzīvošu, jo es par interviju ar jums saņemšu tādu naudu... (smejas), ar ko es varēšu ilgi dzīvot. Bet ko tie pārējie mūziķi darīs?

Par to es sāku šausmās domāt jau pavasarī.

Cik tad mums ir to pasākumu? Ir Jāņi, ir Ziemsvētki, Jaungads un kas tur vēl? Tikai tad muzikanti var kaut ko nopelnīt. Vasarā - koncertiņi un haltūras. Mēs ar Daumantu Kalniņu saplānojām Ziemsvētku koncertus - tie arī pa pieskari. Bet kas man visvairāk kremt... Sazinājos ar vienu igauņu mūziķi, un viņš izstāstīja, ka Igaunijā koncerti netiekot atcelti. Viņiem - tāpat kā mums vēl nesen, ‒ ir pustukšās zāles, nekas dižs tas nav, tomēr kaut kāda kustība notiek. Šobrīd Latvijā galvenie cietēji ir radošo profesiju cilvēki. Valsts sektorā visi ir uz algām, ierēdņiem vēl grasās algas paaugstināt. Nu, kas tas ir?! Tas gan nav manā stilā - skaitīt naudu svešā kabatā, bet... Es esmu zaudējis tik daudz naudas, „pateicoties” visiem šiem valdošajiem zēniem, ka bail pat domāt. Kad sākās visa tā padarīšana ar vīrusu, dzirdēju, ka mūsu valsts esot saņēmusi milzu naudu. No tās uzreiz savu vezumu dabūja „airBaltic” - nevienam neko neprasīja, viņi vienkārši dabūja, un viss. Es arī nebūtu bēdīgs saņemt tādu algu, kādu saņem tās aviokompānijas vadītājs.

Nujā, jūs ar savu algu radiofonā netiekat līdzi.

Uzskatu, ka radiofona vadība revanšējas man par to, ka savulaik Latvijas Radio 1. studijā iedabūju to flīģeli, pateicoties biedram Avenam (smejas)... * Bet kāpēc gan es te atrodos, šeit, Radiomājā? Lai satiktos ar tiem, kuri - līdzīgi man - vēl kaut kā te kustas. No vecās paaudzes palikuši daži uz pirkstiem skaitāmi. Gunārs Jēkabsons... Būtībā arī viss. No tā vecā radio vairs jau nekā nav...

Tagad jau top jaunais sabiedriskais radio, kas, iespējams, tiks apvienots ar sabiedrisko TV.

Jā, tas ir interesanti. Ko šis jaunais medijs drīkstēs teikt un ko - nedrīkstēs? Nedod, Dievs, pateikt, ka viņi kādu atbalsta. Privātos radio nekas neinteresē: viņi dragā savu ārzemju mūziku, un viss. Bet te, Radiomājā, ir pavadīts faktiski viss mūžs, te padomju laikos bija Latvijas Radio orķestris, te bija dzīve, te viss skanēja... Bet tagad mēs par tiem laikiem nedrīkstam runāt, Veidemane būs pirmā, kura metīsies virsū, teikdama, ka tas svoločs krieviem pārdevies (smejas).

Kā tad, kā tad. Kur nu bez tā (es arī smejos).

Bet tā nu bija: te viss vārījās, te bija mūzikas centrs, un tieši radiofonā tika saglabāta latviešu kultūra. Un kas tagad notiek? Kā tiek saglabāta kultūra? Es jautāju - kā? Šī valdība - nu, nemāk tā vadīt valsti. It īpaši krīzē. Tad ir tikai viens ceļš - jāiet prom pašiem. Bet neviens nekur netaisās iet. Kultūras ministra amatā ielika dziedātāju, viņš vētraini sāka ar koncertzāles projektu, bet laikam jau viss tur ir apklusis... Paskatos reizēm tās attālinātās Saeimas sēdes. Nu, piedodiet, kas tās par sēdēm? Kaut kādi gari ģīmji ekrānā, nekādas dzīvības, kaut ko tur runā... Labi, pieņēma to ārkārtas stāvokli, bet viss jau aiziet pilnīgā nesakarībā. Kad uzzinājām, ko drīkst un ko nedrīkst pirkt sestdienās... Zobu bakstāmos nedrīkst pirkt. Brīvdienās aizliedz pirkt šņabi. Viņi Šveiku nav lasījuši? Kas tādus sarakstus ražo? Konkrēti - kas? Vai šis cilvēks nevar iznākt ārā un pastāstīt par šīm muļķībām? Nevar saprast - smieties vai raudāt...

Bet katra pārnopietna situācija rada arī savus smieklus.

Tā ir. Andris Keišs stāstīja: reiz viņš bijis kaut kādās bērēs, veči nes zārku, visi totālā ķēmā, vienam aizķeras kāja, tas klūp un parauj līdzi pārējos nesējus... Zārks nokrīt, atveras vaļā, un no tā zārka izkrīt plika sieviete! Kāpēc plika? Tuvinieki izdomāja: lai nav drēbes lieki jātērē! Nu, filmas epizodei gatavs sižets. Labi, ka var pasmieties. Un tā ir arī dzīvē: tauta zviedz par valdību, bet tā neliekas ne zinis. Es vienmēr brīnos: kā tie cilvēki tiek līdz tādiem amatiem?

Jūsu pieminētais ministrs - Nauris Puntulis - viņš vismaz bija labs dziedātājs.

Tā ir. Bet es arī esmu izbaudījis kultūras ministra amata „jaukumus”. Pats no tā amata aizgāju prom, jo to paciest vairs nevarēju... Zināt, ka es atteicos no balvas par mūža ieguldījumu teātra mākslā?

Kad tas notika?

Nesen. Ar mani runāja, teica, ka grib mani virzīt šai balvai, es pateicu kategorisku - nē. Tāpēc, ka vairākus gadus mani publiski saukāja par teātra bendi.

Kāpēc?!

Sakarā ar Jaunatnes teātri.

Pagaidiet, par to ir rakstīts neskaitāmas reizes, skaidrots, ka jūs galīgi neesat pie vainas Jaunatnes teātra bojāejā!

Ir daži teātra aktieri, kuri man sien klāt teātra bendēšanu. Otra mana „vaina”: Operetes teātra „nogalināšana”.

Bet Operetes teātrim jūs pat tuvu klāt nebijāt! Tas notika citu ministru laikā.

Kuru tas interesē? Ja man to balvu piešķirtu, atkal sāktos tērgāšana, bet man to nevajag. Zinu tikai to, ka, pateicoties manam vārdam, teātri ir pelnījuši lielu naudu.

Bez jūsu mūzikas teātra izrādes būtu paknapas, tas nu ir skaidrs. Ne velti atrodas dažādi ļautiņi, kas vēlas „izbraukt” uz jūsu vārda.

Nerunāsim par to. Ir daudz interesantu lietu ar tādiem „braucējiem”. Vai jūs zināt kādu valsti, kuras parlamentā ir atļauts sēdēt cilvēkiem, kuri ir iesaistīti kriminālprocesos?

Mums ar tādiem pilns parlaments.

Bet tā vietā, lai domātu, kā tālāk attīstīt ekonomiku, kas šobrīd faktiski ir slēgta, šie cilvēki domā, kā sevi izpestīt no kriminālatbildības. Bet tagad viss ir ciet - gan sabiedriskā ēdināšana, gan viesnīcas. Rīga jau dzīvoja uz tūristiem. Sekas tam visam redzēsim vēlāk. Un, kad sāc par to domāt, tad saproti: „augšā” vajag būt kaut kam citam... Kaut kam citam.

Jūs redzat tādus cilvēkus, kuri varētu būt „augšā”?

Grūti mums viņus atrast... Ar nacionālajiem kadriem mums ir tāpat kā ar dziedātājiem: nav viņu! Daži bija - vieglā žanra klasiķi. Bet nu viņu vairs nav starp mums.

Kā varētu atjaunoties kultūra?

Man šķiet, ka cilvēkiem vienkārši apniks kaut ko gaidīt, un tad, ja arī beigsies visi šie kovidi, cilvēki vairs nenāks uz koncertiem. Un tad būs ziepes.

Nē, cilvēki ir ļoti noilgojušies pēc koncertiem, pēc teātra...

Dievs, dod, lai tas tā būtu. Bet visa tā kultūras pasākumu pārcelšana un atcelšana - tā iedzen bezcerībā... Skatos televīziju: TV24 daži atļaujas pateikt, ko domā, zinu divus cilvēkus, kuri tā dara - jūs viņus arī zināt. Pārējie kaut ko tur pļurinās. Viena daļa baidās kaut ko pateikt, citi vispār nespēj salikt divus teikumus kopā. Es brīnos vēl par vienu lietu: kā tas ir iespējams - tik mazā valstī neprast savest kārtībā izglītību un veselības aprūpi? Un kas būs ar tām vakcīnām? Vai kāds mums par tām pastāstīs? Vai tikai ļausim, lai citi pelna miljardus?

Jums nav bail saslimt ar to sērgu?

Nē. Kam ir nolemts, tas aizies. Tur neko nevar mainīt. Es pakļaujos liktenim. Kaut kas, protams, ir jāievēro, bet tu vari to sērgu norauties tādā vietā, kur tu vismazāk to gaidi. Ņirgāties par to nedrīkst, bet katram būs sava pieeja: varbūt kāds katru vakaru ieraus šņabi, cits savukārt aptīs dvieli ap galvu... Bet viens tev ir skaidrs: nekādas atombumbas nav vajadzīgas, palaid tikai vīrusu... Vakar braucu no Baltezera uz Rīgu. Knapi izbraucu no Baltezera mājas, skatos, pa priekšu iet viens onkulītis. Kaut kas pazīstams, jāpietur. Apstājos, kāpju ārā - kā tad, smaidīgs, vesels, mans kaimiņš Jānis Kubilis! Viņam ir 97 gadi. Man tāds prieks par viņu! Redz, kā viņš turas...

Vai jaunajiem ir cieņa pret tādiem mākslas un kultūras grandiem?

Ir viena interesanta lieta... Kad es vēl mācījos, profesūra bija no pirmskara laikiem. Tā bija augstas klases latviešu inteliģence. Kad viņi aizgāja, viss mainījās... Atnāca jauni cilvēki. Bet viņiem, man šķiet, vairs nebija tās autoritātes, kāda bija tiem vecajiem. Tiem jau visi klanījās pa gabalu, vai tur Jānis Ivanovs nāca, vai kāds cits. Tagad, domājot par Mūzikas akadēmiju, uzskatu, ka šai mācību iestādei jānodarbojas tikai ar profesionālu mūziķu sagatavošanu, bet tur ir arī daudz kaut kādu blakuslietu. Tāpat arī Mākslas akadēmijā: tā modernā māksla, kas tur tiek radīta, ir diskutabla lieta. Tad labāk nekritizēt un turēt muti, ja tu negribi, lai tevi ar mēsliem aplej...

Jūs jau arī nestāvat uz vietas. Re, pavisam nesen sacerējāt brīnišķīgu rokmūzikas gabalu - „Veltījums dzejniekiem” - ar Jāņa Petera vārdiem.

Dabīgi, ka, sacerot to gabalu, man ausīs skanēja vecie „Līvi”. Neminēšu konkrētā dziedātāja vārdu, bet viņa balss manī skanēja... Biju dzirdējis, ka tas jaunais puika Buķelis kaut ko dara, ka viņš mazliet atdarina vecos bukus, domāju, ka viņa dziedājums šajā dziesmā sanāca neslikti. Saprotiet, man ir grūti pierast pie tās bezdarbības, kāda ir tagad, jo man taču bija baigā slodze. Tagad skatos vecus seriālus, nekā cita televīzijā nav... Kaut kādi savādi šovi, kurus taisa bez naudas. Bet, lai uztaisītu kvalitatīvu šovu, vajag lielu naudu. Kur māksliniekiem ņemt naudu, ja stāsta, ka Kultūrkapitāla fonds to izdala tikai savējiem? Atceros, mana māsa (tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere - E.V.) uz saviem 80 gadiem lūdza Kultūrkapitāla fondam naudiņu izstādes veidošanai, bet viņai atbildēja, ka tas šajā momentā netiek uzskatīts par vajadzīgu... Smuki.

Māksliniekus jau daudzi uzskata par plānā galdiņa urbējiem, sak, ne viņi ko jēdzīgu rada, ne viņi nodokļus maksā.

Kā tad. Tāpēc tagad pabalstus tik grūti dabūt. Esmu strādājis pie daudzām varām, un vienmēr bija iespējams atrast vismaz dažus cilvēkus, ar kuriem varēja parunāt par tām pašām kultūras lietām. Padomju laikos mēs gājām pie Miervalda Ramāna (Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs - E.V.) un Pētera Strautmaņa (Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs - E.V.). Viņi mums palīdzēja. Pie kā šodien aiziet? Es nezinu. Viņi toreiz piešķīra naudu (valūtā!), lai mēs radiofonam mūzikas instrumentus nopirktu. Neviens jau negrib runāt par to, ka vajadzētu atgriezt tos laikus, tā būtu muļķība. Vienkārši - arī tajos laikos bija normāli cilvēki. Tagad vienīgais Latvijas teātru mecenāts ir Boriss Teterevs, nu jau viņa fonds, jo paša vairs nav... Bet reizēm es domāju: ko tad finansiāli atbalstīt? Vairs nav tādu dzejnieku, kādi mums bija sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados... Vairs nav tādu dramaturgu. Arī kino - kaut kas tur ir, tomēr nav tāda līmeņa kino, kas varētu aiziet tālāk.

Noskatījāties „Dvēseļu puteni”?

Jā. Filma bija laba. Bet es to būtu beidzis vienā citā vietā: tur, kur galvenais varonis palika viens pats ar savu šauteni... Nevis tā falšā ordeņu pasniegšana, kas bija nobeigums. Tāds „happy end”. Bet kopumā režisors Dzintars Dreibergs trāpīja uz cilvēku jūtām, jo kara un dzimtenes tēma ir ļoti smaga...

* Krievijas mecenāta Pjotra Avena fonds bija paredzējis dāvināt Raimondam Paulam viņa 75 gadu jubilejā „Steinway” koncertflīģeli, kas maksā ap 100 000 eiro. Taču Maestro izdomāja, ka daudz labāk būs, ja šis instruments atradīsies Latvijas Radio 1. studijā, jo „Latvijas Radio ir vecs instruments, kas ir nospēlēts, bet priekš klasiskās mūzikas šis būs kā sirds”. Tā nu koncertflīģelis joprojām atrodas Radiomājā.

Intervijas

Cik prātīgi un lietderīgi tiek sadalīta nauda nākamā gada budžetā; pie kā novedīs ārējā parāda audzēšanas alkas; kādēļ nespējam izrauties no stagnācijas ekonomikā; kurp dodamies “zaļā kursa” ideologu pavadā – “nra.lv” saruna ar bijušo premjeru un savulaik ilggadēju vides ministru Induli Emsi.

Svarīgākais