Elita Veidemane / Autori

Ja nebūtu dažu izņēmumu, varētu padomāt, ka jūnijā ir paredzēts skaistumkonkurss, kura uzvarētāju kronēs par Rīgas mēru.

«Piedzimu 1957. gadā, un tad maniem vecākiem pēc izsūtījuma bija tā laime atgriezties mājās – doties uz Latviju. Man toreiz bija trīs mēneši. Manā dzimšanas apliecībā rakstīts, ka esmu piedzimis Tomskas apgabala Piškinas–Troickas ciemā. Vietu ar tādu nosaukumu kartē vairs neatradu, tagad tur varētu būt Pervomaiskas ciems,» stāsta ģenerālmajors, bijušais Zemessardzes komandieris, Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieks Leonīds Kalniņš.

Intervija ar Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku: par studentu skaita samazināšanos, par RPIVA pievienošanu Latvijas Universitātei, par brīvību kā pārbaudījumu un par to, vai augstskola veido atbildību pret valsti.

Nesen kādā sarunā aizķērās frāze: «Mani skolēni barikāžu laikus redz kā pasaku: Lāčplēsis plēš Melno bruņinieku, abi iekrīt Daugavā, jodi iešauj mugurā Koknesim, letiņi pavada visus pēdējā gaitā, paiet gadsimti, viss turpinās pa vecam... Nekādas pietātes, vien skepse un vienaldzība.»

Ar nožēlojami šķidru pasākumu pagājušo piektdien tika «atzīmēta» astotā gadadiena kopš 2009. gada 13. janvāra grautiņiem, kuros pēc partijas Sabiedrība citai politikai rīkotā mītiņa tika apskādēts Saeimas nams, apgāzti daži policijas auto un izlaupīts alkohola veikals.

Intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (Nacionālā apvienība) – par populisma un negatīvisma vilni sabiedrībā, par politiķu zemajiem reitingiem, par izvēles laiku – pašvaldību un Saeimas vēlēšanām.

«Visbiežāk mēs sazināmies ar balss skaņām, saliedētām vārdos un teikumos, vai ar rakstu valodas palīdzību. (..) Vienlaikus saziņa tiek veikta ne tikai ar balsi un rakstu zīmēm, bet arī ar ķermeņa kustībām, t.i., ar neverbālās valodas palīdzību. (..) Var uzskatīt, ka neverbālā valoda ir palīgs verbālajai, darbojoties daļēji kā tās dubliere.» Tā savas jaunās grāmatas Zīmju valoda: latviešu žesti ievadā raksta Janīna Kursīte-Pakule.

«Jaunībā jāizraugās vairāki hobiji, lai vecumdienās nevajadzētu mocīties ar pašapziņas trūkumu,» uzskata eksprezidents Guntis Ulmanis, hokeja kluba Rīgas Dinamo valdes priekšsēdētājs. Viens no hobijiem, protams, ir hokeja kluba vadīšana un spēles vērošana. Tomēr pirmajam atjaunotās brīvvalsts prezidentam ir arī savs skatījums uz šodien notiekošo Latvijā. Par to arī parunāsim.

Cilvēku vairākums ir neglābjami pieraduši pie tā, ka viņu vietā visu izlemj direktors, maiņas vecākais vai prezidents.

Tas bija toreiz, kad ziema sākās tad, kad ziemai vajadzēja sākties. Pēc sudrabpelēka novembra no debesīm nolaidās miljardiem sīku, priecīgu zvaigznīšu, un zeme atbalsoja gaismu tik spilgti, ka pat naktis bija baltas.

«Manas pirmās atmiņas par Dzintaru koncertzāli... Es mācījos Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, un mums vajadzēja obligāti iet uz koncertiem. Skolai bija vienošanās ar filharmoniju, ka audzēkņi var bez maksas tikt uz tās organizētiem koncertiem, un Dzintaru koncertzāle tolaik ietilpa filharmonijā. Es šobrīd gan vairs neko nevaru pastāstīt par mūziku, ko tur dzirdēju, taču sajūtas atceros: vispatīkamākais bija satraukums pēc koncerta, kad, dodoties uz Dzintaru staciju, visi cilvēki kaut ko savstarpēji apsprieda, runāja par to, cik viss bijis interesanti... Parasti es viens uz koncertiem negāju, biju kopā ar draugiem, bija vasara, un mēs nereti vēl aizkavējāmies, staigājot pa Dzintaru mežaparku. Šī sajūtu buķete neizzūd,» smaidot stāsta Guntars Ķirsis, Dzintaru koncertzāles direktors. Dzintaru koncertzāle šogad svinēja 80 gadu jubileju. Šodien kopā ar Guntaru Ķirsi atskatīsimies uz koncertzāles gadiem un ielūkosimies nākotnē.

«Pasākums tiks uzraudzīts,» sociālajos tīklos ierakstīja Nacionālās bibliotēkas štata tvītotājs. «Paturam arī privilēģijas uz kontroli pār elektrības slēdzi.

Kāda šodien Latvijā un Eiropā ir situācija ar imigrantiem – legālajiem un nelegālajiem? Kas notiek Eiropas «melnajos rajonos»? Vai 160 velkamistu vēstule nu ir tikai zobgalību objekts? Sarunā par imigrantu problēmām diskutē Aleksandrs Kiršteins (Nacionālā apvienība) un Atis Lejiņš (Vienotība).

Viss notika tā, kā bija iecerēts. Sabiedrības iniciatīvu portālā manabalss.lv tika savākts nepieciešamais parakstu skaits, lai piespiestu Saeimas deputātus nobalsot par atteikšanos no kompensācijām, kas bija sasniegušas nepieklājīgus augstumus: 2016. gada desmit mēnešos par transporta un dzīvojamo telpu īres izdevumiem deputāti kompensējās ar 264 788 eiro.

Ienākt Ziemassvētkos apgaismotam – caur sāpēm un prieku, caur līdzjūtību un žēlastību. Skan vienkārši, bet vai tik viegli tas arī izpildāms?

«Mans gadskaitlis ir tāds... ietekmīgs,» nokrekšķina Raimonds Pauls. Viņa jubilejas gads aizskrējis vētras spārniem. Tas bijis pilns ar muzikāliem notikumiem.

«To ir rūgti apzināties, bet, manuprāt, te ir acīmredzami nepadarīts darbs no Latvijas puses,» analizējot Krievijas un Latvijas pēdējo gadu sliktās attiecības, teica aizejošais Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs

Sestdien notiks Nacionālās apvienības (NA) kongress, kurā runās arī par NA darbību Rīgas domē. NA frakcija galvaspilsētas domē atrodas opozīcijā, tomēr nacionāļi ir apņēmības pilni mainīt situāciju, apvienojot spēkus ar Vienotību un ZZS.

Zvērināts advokāts un VDK dokumentu izpētes komisijas eksperts Linards Muciņš, izlasījis Neatkarīgajā komentāru par NKVD tautas komisāra Novika vietnieku Jāni Cini, kas Brāļu kapos apglabāts blakus īstajiem Latvijas brīvības cīnītājiem, vēlējās padziļināt vēsturisko izpratni par ciņiem un citiem padomju rakstāmgalda (un ne tikai) slepkavām, kam saistība ar Latviju.

«Domāju, nevienam nav noslēpums, ka Helsinku Stockmann lielveikalā pircējs, maksājot skaidrā naudā, var norēķināties arī Krievijas rubļos. Kas ir ieguvējs? Pircējs, uzņēmējs un Somijas valsts – tātad tās iedzīvotāji. Mums jādomā arī par šādām iespējām,» optimistiski pauda Latvijas Republikas Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS), pagājušonedēļ Saeimā uzrunājot deputātus sakarā ar ziņojumu par valdības darbu 2016. gadā.

Pērnā gada 10. septembrī Krievijas pilsonis Dmitrijs Savins iesniedza Latvijas valstij lūgumu par patvēruma piešķiršanu, un 14. oktobrī tas oficiāli tika pieņemts izskatīšanai.

«Sapņoju par brīvu un tīru pasauli.» Tā Melānija Vanaga ir uzrakstījusi savas grāmatas Veļupes krastā ievadā. Daudz tiešāk, daudz gaišāk, tāpēc – vienkāršāk, nekā vairums no mums spētu izteikt savas ilgas.