Elita Veidemane / Autori

«Krievu valodai jāpiešķir īpašs tiesiskais statuss bijušajās PSRS valstīs.» Par to 17. novembrī paziņoja Krievijas Ārlietu ministrijas īpašo uzdevunu vēstniece Mitrofanova, runājot par krievu valodas situāciju pasaulē.

«Latvijas valsts dibināšanas diena mums tagad ir vienas partijas reklāma, bet Raivis Dzintars saviem mērķiem ir atļāvies noprivatizēt Latvijas karogu?!» – sociālajos tīklos pirms pāris dienām klīda šādi un līdzīgi teksti. Runa bija par Nacionālās apvienības (NA) noorganizēto lāpu gājienu, kas šogad pulcināja ap 17 000 dalībnieku. Tiem, kas dikti baiļojās par «vienas partijas reklāmu», varētu nepievērst uzmanību, taču šā gada valsts svētku vērojumi lika padomāt mazliet vairāk.

«Ja referendumā būtu nobalsots par divām valsts valodām, tad latviešu valodai būtu bēdīgas izredzes. Ne acumirklī, bet pakāpeniski,» uzskata valodnieks, tulks un tulkotājs, profesors Andrejs Veisbergs.

«Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu, staltu ēku – savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties.» Tā savā pirmsnāves vēstulē rakstīja Lāčplēša Kara ordeņa II un III pakāpes kavalieris, Latvijas Robežsardzes priekšnieks Ludvigs Bolšteins. Viņš izdarīja pašnāvību 1940. gada 21. jūnijā – četras dienas pēc tam, kad Latviju okupēja PSRS karaspēks. Bolšteins atdusas Brāļu kapos, un viņa miers ir mūsu goda lieta. Ar viņu kopā mūžīgā mierā guļ latviešu karavīri – Brīvības cīnītāji, leģionāri, strēlnieki, komunistu nobendētie Latvijas armijas virsnieki...

Iespējams, Vilnis Ķirsis ir izcils Rīgas mēra amata kandidāts, jo ir jauns, ambiciozs un izglītots.

«Pabeidzu Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolu, diriģentu nodaļu, un skaidri sapratu, ka manī ir lielāka vilkme organizēt darbu tiem, kas vēlas atrasties uz skatuves, tātad – sapratu, ka mans aicinājums ir menedžments,» teic Baiba Bože, Liepājas pašvaldības kapitālsabiedrības Lielais dzintars valdes priekšsēdētāja.

Juris Putriņš 9. novembrī prezentēs savu grāmatu Zem šo debesu smaguma, kas ir jauns, ar faktiem un pārdomām papildināts izdevums, kura pirmpublicējums notika 1995. gadā.

«Ja uzņēmējs nespēj samaksāt nodokli par savu darbinieku, tad es nesaprotu, kas tas vispār ir par uzņēmēju,» trešdien intervijā Latvijas Radio sacīja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča (ZZS).

«Cilvēkiem, kas vēl joprojām dzīvo Latvijā, un viņu bērniem Padomju Savienība asociējas ne tikai ar barakām, ar gulagu. Asociējas ar garīgo uzplaukumu, ar varoņdarbiem, ar uzvaru, ar tautu brālību, ar cilvēku brālību,» tā pavisam nesen Saeimas deputāts Igors Pimenovs (Saskaņa) sirdsšķīstā senatnes mīlestībā izpaudās iekš Latvijas Radio (LR).

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti par komisijas priekšsēdētāju pagājušonedēļ ievēlēja Ritvaru Jansonu (Nacionālā apvienība). Un viens no galvenajiem jautājumiem, kam tuvākajā laikā komisijā tiks pievērsta pastiprināta uzmanība, būs sabiedrisko un komerciālo mediju pārvaldība. Par šo un citiem jautājumiem – intervija ar Ritvaru Jansonu.

Nevienam nav noslēpums, ka ar privatizācijas palīdzību veiksmīgi tika iznīcināta Latvijas rūpniecība un lauksaimniecība, nu reformatori jau kādu laiku mēģina līdz ar zemi nolīdzināt arī izglītību un veselības aprūpi.

Nekas nav tik iepriecinošs kā ziņa par tautas priekšstāvju nerimstošajām, pašaizliedzīgajām rūpēm par vēlētāju veselību, labsajūtu un – nebīsimies šī vārda! – labklājību.

Nevar apgalvot, ka nākamā gada valsts budžeta projekts būtu visiem mutēs, ausīs un acīs. Latvijas iedzīvotāju nelīdzdalība šādos pasākumos ir saprotama: ne no manis kas atkarīgs, ne man kāds ko prasīs. Valdīklas tēlo, ka dalās ar tautu savos nodomos un centienos, tauta tēlo, ka novērtē šos centienus. Tāda mierīga līdzāstēlošana. Šajās attiecībās nedz evolūciju, nedz revolūciju nesagaidīt, pussnaudas letarģija šķiet bezgalīgs eksistences veids, ko pat nākamā gada gāzes cenas kāpums neietekmēs.

Nesen kādā pasākumā satiku trīs pusauga meitenes, latvietes – pirms pieciem gadiem uz Lielbritāniju aizbraukušās paziņas meitas.

Kraukšķīgu vīnogu ķekari – gan zaļgani un zeltaini, gan tintes violeti un maigi rožaini – tie uz zoba mēģināmi nevis Bavārijas dienvidos vai Itālijā, bet gan Latvijā.

Kad rokas pieskārās datora klaviatūrai, kāds radiodīdžejs uzlika plati, un sāka skanēt Nešaujiet mājas pievārtē putnus,/ Svēteli, svēteli nešaujiet. Protams, nebija radiodīdžeja, bija iestellēta programma, kas fonā bezpersoniski raidīja melodijas citu pēc citas. Un tomēr šī Līvu dziesma atnāca tieši laikā, iekļaujoties vispareizākajā vietā gluži kā vajadzīgais lego klucītis vakara domu celtnē.

Intervija ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāju Sarmīti Villeri – par universitātes slimnīcu atslogošanu un džentlmeņa komplektu, par mediķu algām un pacientu sūdzībām.

2011. gada novembrī notika samits, kurā ASV un ES augstākās amatpersonas vienojās izveidot darba grupu, lai noskaidrotu, kā vislabāk palielināt savstarpējās tirdzniecības un investīciju apjomus. 2013. gada februārī sarunvedēji jau atzina, ka vislabākais būtu visaptverošs ES – ASV brīvās tirdzniecības un investīciju aizsardzības līgums.

Acis nogura, skaitot Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņus. To bija ap divsimt. Divsimt! Milzīgs intelektuālais kalns ar spožo virsotni – Kārli Šadurski (Vienotība) – augšgalā.

«Vientiesis parastais» – tāds apzīmējums būtu piemērojams lielai daļai latviešu, kas sirdstīri tic tādām naivitātēm kā, piemēram, taisnība uzvarēs, brīvības ideāli ir nesatricināmi, Latvija ir nacionāla valsts un tamlīdzīgi. Lai arī šie apgalvojumi parasti nenostrādā, mēs turpinām tiem ticēt ar ierasto vientieša jūtu intensitāti.

«Piebalgs atzina, ka kļūdas ir bijušas. Es aicinu domāt, kas būs pēc tam, kad Vienotības nebūs,» tīmekļa sarunā brīdinoši bilst Vienotības biedrs Olafs Pulks.

«Mēs vienmēr nelieloties esam pratuši nest savu piederību latvietībai. Nevis sist ar dūri pret krūtīm, sak, esmu latvietis, bet to ar darbiem pierādīt. Izjūti iekšēji lepnumu par to, ka esi latvietis. Klusībā. Nevis ārēji: tad tā būs lepnība,» saka Jānis Streičs, mūsu spožais, labestīgais kinocilvēks, kas mirdzējis ar savām filmām, sākot ar Limuzīnu Jāņu nakts krāsā un Teātri, beidzot ar Cilvēka bērnu un Rūdolfa mantojumu.